Gunārs Priede ("Trīspadsmitā")

ČETRI BALTI KREKLI

Psiholoģiska drāma, kas nav par krekliem, bet ir par sirdsapziņām 3 daļās
Preloader Izpārdots
Jaunā zāle
Ilgums: 2h 45min.
Pirmizrāde: 14.03.2025
Biļetes: EUR 28

Radošā komanda

Režisors - Jānis Znotiņš
Scenogrāfe - Pamela Butāne
Kostīmu māksliniece - Ilze Vītoliņa
Gaismu mākslinieks - Oskars Pauliņš
Horeogrāfe - Agate Bankava
Muzikālās partitūras autors - Rihards Zelezņevs
Dramaturģijas konsultante - Ance Muižniece

Par izrādi

Māksla vienmēr bijusi konfliktā ar varu un mākslinieka brīvībai vienmēr bijušas robežas, taču atšķirībā no laika, kurā patrāpījies dzīvot, mainās bardzība, ar kādu vēršas pret robežpārkāpēju. Cēzars Kalniņš, kura kaislība ir rakstīt dziesmas, nonāk konfliktā ar kultūras komisijas locekli Anitu Sondori, kura Cēzara dziesmas uzskata par nepiedienīgām, tāpēc pieprasa tās cenzēt. Pa vidu abu uzskatu sadursmei stāstā ir ierauta arī Bella, kuras pasauli nav iespējams iegrožot melnbaltā rāmī, jo viņa izvēlas dzīvot pati pēc saviem noteikumiem.

Laikā, kad sabiedrība aizvien vairāk polarizējas un auglīgu diskusiju vietā piedzīvojam asas un uzbrūkošas vārdu apmaiņas, radošā komanda, iestudējot Gunāra Priedes leģendāro lugu Trīspadsmitā, pēc kuras motīviem veidota arī Rolanda Kalniņa 1967. gada filma Elpojiet dziļi, vēlas runāt ar jauniešiem no 16 gadu vecuma, šķetinot varoņu, kas katrs pārstāv citus uzskatus, savstarpējās attiecības un pievēršot uzmanību mūžīgajam jautājumam par paaudžu konfliktu.

Izrādē arī skan Imanta Kalniņa dziesmas no filmas Elpojiet dziļi (Četri balti krekli).

***

Izrāde tapusi ar Borisa un Ināras Teterevu fonda atbalstu Valmieras teātra 2024./2025. gada sezonā, kas iezīmējās ar teātra atgriešanos atjaunotajā ēkā Lāčplēša ielā. Šīs sezonas iestudējumu tēma bija atgriešanās mājās un mīlestības dažādās izpausmes.

Pieci sezonas jauniestudējumi tapuši, turpinoties teātra jaudīgajai draudzībai ar Borisa un Ināras Teterevu fondu: Romeo un Džuljeta (režisore Inese Mičule), Zilā (režisore Māra Ķimele), Sprīdītis (režisors Reinis Suhanovs), Četri balti krekli (režisors Jānis Znotiņš) un Burvju kalns (režisors Toms Treinis).

Šī sadarbība sākta 2023./2024. gada sezonā – teātra simtgadē, kad tika iestudēti četri latviešu dramaturģijas klasikas darbi: Valmieras puikas (režisors Jānis Znotiņš), Atraitnes dēls (režisors Viesturs Roziņš), kā arī īpašu publikas un kritiķu atzinību guvušie Jāzeps un viņa brāļi (režisore Inese Mičule) un Pazudušais dēls (režisors Reinis Suhanovs),

Borisa un Ināras Teterevu fonda atbalsts Valmieras teātrī turpinās arī 2025./2026. gada sezonā.

 

Foto Matīss Markovskis

TUVĀKĀS IZRĀDES

25. marts, Trešdiena
18:30
Jaunā zāle
2h 45min.
Biļetes: EUR 28
Atlaides: Skol., stud. -20%
Atlikušas mazāk par 10!
Preloader Izpārdots Pirkt

Video

Play

Atsauksmes

Gunārs Pētersons @ 2025-03-16
Izrāde lika kamolam sakāpt kaklā un asarām acīs. Izcils Anitas Sondores tēls Inese Pudžas izpildījumā. Izbaudīju ik mirkli!
Egita Puķīte @ 2025-03-16
Dzeja ir spēks.
Mūzika ir spēks.
Pateiktam vārdam ir spēks.

Režisora Jāņa Znotiņa izrāde "Četri balti krekli" Valmieras teātrī.
Lielisks aktieru trio - Inese Pudža, Ieva Estere Barkāne un Krisjanis Strods + brīnišķīga kostīmu krāsu spēle - Ilze Vītoliņa.
Man patika!

"Tagad katrs savam liktenim
Prasa, kam tad bij' jābūt pēc tam"
Inga Priedīte-Grūbe @ 2025-03-16
Man liekas absolūti lieliska ideja, par sasalušajiem krekliem, kas pamazām atkūst, izkūst, iztek, kamēr pēdējais ledus arī tiek finālā lauzts. Un izritinātā lenta Sondors tinumā līdz kodoliņam.... absolūti lieliska zīmju valoda visas izrādes laikā. Ļoti patika! Paldies visai komandai un aktieriem.
Matīss @ 2025-03-14
Uzreiz vēlos pateikties radošajai komandai par drosmi uzvest tik zināmu un mīlētu darbu. Galu galā ieguldītais darbs ir atmaksājies, tā nav filmas kopija un nav arī kaut kas, kas ir tik tālu no zināmā, ka rodas vairāk jautājumu kā atbilžu.
Izrāde patīkami pārsteidz ar savu intelektuālo smalkjūtību, aizejot tālu no lētas izklaides. Šī nav izrāde tiem, kas vēlas nedomāt. Šādi skatoties viss tiek palaists garām un var iet mājā jau pēc pirmā cēliena. Izrāde ir tiem, kas vēlas piedzīvot atklāsmi pēc atklāsmes ko sniedz galvenie tēli un filigrāni brutālie fona tēli, kas pārtop sākot no čekas darboņiem līdz nebēdnīgiem jauniešiem koncertā un te pēkšņi par rēgiem/pastiprinātāju kas palīdz galvenajiem tēliem izdzīvot viņu ciešanas.
Ļoti patīkami pārsteidza Barkānes tēlojums. Jau no pirmās ainas viņa sniedz svaiga gaisa malku šai aizvainojumu mutulī. Trešajā cēlienā Barkānes spēja izraut mani no skatītāju rindām un iemest mani kopā ar sevi mūsu Dzirnavu ielas komunālajā dzīvoklī uz ļodzīgas brūnas taburetes es klausījos Bellas aizrautīgajās pārdomās un spriedelējumos.
Pudža turpretī soli pa solim pamazām atklāja šo smago tēlu. Var tikai pabrīnīties kā sevī var nest izpratni par mokām un samocītu dvēseli to filigrāni izklājot skatītājam pie kājām, nevis nometot kā vēmekļus, lai no tā visa tiktu vaļā pēc iespējas ātrāk.
Stroda tēls ļoti skaisti atklājās pirmajā un trešā cēliena otrajā pusē. It īpaši interesants tas ir pirmajā cēlienā. Tomēr pārējā laikā man nedaudz traucēja tēla pārliekā agresivitāte. Iespējams, ka tas petiesībā bija tikai satraukums, kas šādi papildināja tēlu, kas trešā cēliena otrā pusē gandrīz pazuda un atklāja Cēzara mākslinieka dvēseli. Viņš ir intelektuālis dvēselē un tam nav vajadzīga skola, studijas vai kāds cits piespiedu domāšanas formēšanas veids.
Aci piesaistīja arī skatuves noformējums, kas komplimentēja režiju un skaņu.
Izrāde patiešām nav par tēliem, tā ir par sirdsapziņām.