Piecdesmitgadīgais Dons Perlimplins ir turīgs, cienījams, taču noslēgts vīrs, kurš lielāko daļu laika pavada savā bibliotēkā. Kādu dienu pretējā nama logā viņa skatiens paliek piekalts daiļās Belisas augumam. Lai iemācītu jauno skaistuli mīlēt ne tikai ar miesu, bet arī sirdi, nenovērtētajam mīlētājam dzimst traks plāns…
“Viss apkārt var mainīties, bet cilvēka iekšējās dziņas – mīlestība, kaislība, mūžīgais strīds starp miesu un dvēseli jau nemainās,” saka režisore Linda Kalniņa. Līdzās skurbinošajai Lorkas maģijai un poēzijai jauno režisori piesaista arī skaistuma klātbūtne un humors. 1997. gadā Valmieras teātrī šo lugu iestudēja režisors Mihails Gruzdovs.
Federiko Garsija Lorka (1898–1936) ir viens no 20. gadsimta izcilākajiem un ietekmīgākajiem spāņu dzejniekiem un dramaturgiem. Lorka tiek uzskatīts par daļu no spāņu literatūras “zelta laikmeta”. Viņa pienesums teātrim ir tik liels, ka viņu noteikti var saukt par vienu no 20. gadsimta ģēnijiem. Slavenākie autora darbi ir arī Latvijā iestudētās lugas „Asins kāzas”, „Bernardas Albas māja”, „Brīnišķīgā kurpniece”, „Dona Perlimplina mīlestība” un dzejas krājumi “Čigānu romances”, „Dziļās dziesmas dzeja” un “Dzejnieks Ņujorkā”.
*Māras Ķimeles studentes Lindas Kalniņas bakalaura darbs režijā Latvijas Kultūras akadēmijā.
Foto: Matīss Markovskis
