MĒDEJA

Valmieras teātrī šodien laikmetīgās mākslas telpā Kurtuve sezonas pēdējā pirmizrāde – režisora Reiņa Suhanova kopā ar radošo komandu iestudētā Eiripīda (ap 480– 406. p. m. ē.) traģēdija Mēdeja. Ar šo iestudējumu teātris turpina savu klasikas kursu un iegremdēšanos šīs sezonas tēmā – kas notiek, ja sievieti nenovērtē, pazemina, ievaino vai piekrāpj, proti, gremdē, nevis ceļ. Šajā gadījumā vēl vairāk – kas tikmēr notiek ar bērniem, kamēr vecāki ir aizņemti ar savām kaislībām, harmonijas mazspēju un Mēdejas kompleksiem…

Prāts, erots, dvēsele

Eiripīds ir pirmais dzejnieks, kas savās traģēdijās izmantojis mīlas kaisles motīvu un tik spilgti un daudzveidīgi atainojis tieši sievietes sarežģītās iekšējās pasaules jūtu spektru, tamdēļ Mēdeja, kura aiz atriebības vīram nogalina abu bērnus, kopš uzrakstīšanas līdz šim brīdim ir bijusi mākslā plaši interpretēts tēls.

Mēdejas loma vienmēr ir bijusi meistarības pārbaudījums aktrisēm, atslēgu uz to meklējusi arī Marija Kallasa, Izabella Ipēra un daudzas citas aktrises. Arī gleznotājus īpaši valdzinājis Mēdejas tēls – sākot no Ežēna Delakruā, Pola Sezana XIX gadsimtā, Alfonsa Muhas XX gadsimtā, beidzot ar spilgtiem šodienas mākslas pasaules pārstāvjiem – intelektuālo vācu mākslinieku Anzelmu Kīferu un Nīderlandē dzīvojošo laikmetīgo mākslinieci Marlēnu Dimā, kuri savos darbos arī tieši vai netieši ir atsaukušies uz mītu par Mēdeju.

Latvijā iepriekšējā Mēdejas interpretācija pieder Vladislavam Nastavševam un aktrisei Gunai Zariņai iestudējumā Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī. Valmieras teātrī Mēdeja būs jauns radošs pakāpiens aktrisei Mārai Mennikai.

Režisors Reinis Suhanovs vairāk nekā 2000 gadu seno mītu par sievieti, kura atstājusi visu – dzimteni un mājas –, lai kopā ar vīru būvētu savu kopdzīves templi, nodota, pati šo templi visšaušalīgākajā veidā arī noārda, raksturīgi sev risina, uzdodot vairāk jautājumu nekā atbilžu. Ko darīt ar aizdegušos kaislību? Turklāt ja to piešķīlis visdziļākais aizvainojums?

Režisors iecerējis slēgt stāstu, iegremdējoties paša grieķu teātra dabā, tāpēc bakhanāliju ainās, lūdzu, nepārmetiet teātrim “netiklību” (teātris izrādi marķējis 16+). Reinis Suhanovs atklāj, ka viņa iestudējums izaug no apolloniskā un dionīsiskā konfrontēšanas caur cilvēka dvēseli, kurā dzimst dažnedažādi afekti un, Mēdejas vārdiem, “kaislības par manu prātu stiprākas”. Lai arī stāsts šķiet viscaur stindzinošs, režisors turpina sev raksturīgo teātra stihijas uzburšanu, kurā liela loma ir arī rotaļībai un pat sava veida jautrībai.

Meistaru roku darbs

Izrāde ir īpaša arī kā scenogrāfijas meistara Latvijas Mākslas akadēmijas pasniedzēja Andra Freiberga (1938–2022) talantīgo audzēkņu – Reiņa Suhanova un Monikas Korpas – radošais dialogs. Mēdeja ir abu pirmā satikšanās kopīgā izrādē. Telpa ir minimālistiski vienkārša, un tērpiem vajadzēja būt krāšņiem, detalizētiem. Scenogrāfe atklāj, ka pirmo reizi veido gan scenogrāfiju, gan kostīmus, tāpēc ka ļoti skaidri ar iekšējo redzi jau ieraudzījusi Mēdejas varoņus. “Kostīmi ir vēsturiskas kopijas. Piemēram, sandales un rotaslietas ir grieķu meistaru izgatavotas replikas. Tā nav valoda, kādā šobrīd teātri runā caur kostīmiem, bet negribēju acīmredzamu nosacītību un lielu mūsdienīgošanu,” saka Monika Korpa. Izrādes vizuālais ietērps radies no scenogrāfes personīgajām atmiņām, vairākus mēnešus kāda mākslas projekta dēļ dzīvojot Atēnās.

Specifiskās gaismas nianses, ūdens un putekļu tonis, kas Grieķijā scenogrāfes atmiņās “ir zeltains”, ir īpašs uzdevums gaismu māksliniekam Oskaram Pauliņam.

Eņģeļu balsīs Mēdeju no baisā nozieguma mēģinās atturēt komponista Jēkaba Nīmaņa sacerētais koris – Diāna Krista Stafecka un Elizabete Milta.

Izrāde sola dažādus tehnoloģiskus izaicinājumus gan scenogrāfijā (tie iespējami, pateicoties Borisa un Ināras Teterevu fonda atbalstam), gan Mēdejas bērnu atveidē. Būs uguns, ūdens, bet galvenais akcents nemainīgi, kā jau Valmieras teātrī ierasts, ir uz aktieru darbu. Kurtuvē tas būs novērtējams tuvplāna niansēs.

Divus mēnešus visas Valmieras teātra darbnīcas ir griezušās uz vairākiem gaņģiem. Mēdeja ir iestudējums, kurā butaforu, šuvēju, frizieru, visu teātra meistaru roku darbs, veidojot, šujot un izšujot, taisot parūkas un pinot bizītes, ir nepārvērtējams. Aktieris Sandis Runge savas lomas dēļ ir iemācījies pat virpot!

Lomās: Māra Mennika, Anna Nele Āboliņa, Kārlis Freimanis, Rihards Jakovels, Artis Jančevskis, Mārtiņš Liepa, Elizabete Milta, Sandis Runge, Diāna Krista Stafecka. Horeogrāfe – Linda Mīļā. Scenogrāfes Monikas Korpas asistente – Justīne Jasjukeviča.

Sengrieķu dramaturgs Eiripīds (dzīvojis 5. gadsimtā pirms mūsu ēras) bija sieviešu psiholoģijas pētnieks un pazinējs. No 18 Eiripīda lugām, kas saglabājušās līdz mūsu dienām un kuru autorība ir pierādīta, tikai viena – “Ciklops” – ir satīriska drāma, pārējās ir traģēdijas. No tām 11 lugu centrā ir sievietes un to sarežģītās attiecības ar likteni un vīriešiem. Eiripīda lugu psiholoģiskie samezglojumi (pretstatā Sofokla un Aishila lielajām ideju un simbolu traģēdijām), pat pantmērā rakstīti, labprāt ļaujas arī šodienas režisoru interpretācijām. Pagājušā gada novembrī pirmizrādi Daugavpils teātrī piedzīvoja Eiripīda “Hekube” Tatjanas Stepančenko-Bogdanas režijā un latgaliešu valodā. Decembrī pienāca kārta citai atriebējai izrādē “Mēdeja”, kuru Valmieras teātrī “Kurtuves” telpās iestudējis Reinis Suhanovs sadarbībā ar scenogrāfi Moniku Korpu (ko agrāk zinājām kā Pormali).

Mēdeja auglības rituālā 
Joprojām dzīvā atmiņā ir režisora Vladislava Nastavševa “Mēdeja” (2016) Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī, kura sekoja līdzīgai izrādei Maskavā, “Gogoļa centrā” (2013) ar Jaunā Rīgas teātra aktrisi Gunu Zariņu titullomā. Čehova teātrī Gunas partneri bija Andris Keišs (Jāsons), Igors Čerņavskis (Kreonts), Maksims Busels (Ziņnesis). Šī Mēdeja bija pārpasaulīga būtne, viņa iemiesoja maģisku spēku, un viņas izgaismotais, izliektais augums zīmēja uz zilgmes fona sarežģītas zīmes. Gunas Zariņas “Mēdejā” nebija nekā ikdienišķa, viņa bija iemiesota traģēdija.

Valmieras teātra “Mēdeja” ir gluži citādā toņkārtā.

Māras Mennikas Mēdeja ir zemes sieviete cauri un cauri, un viņas morāles kodeksu regulē zemes kaislības.
Aktrise šo konceptu realizē, manuprāt, ļoti pārliecinoši. Viņas varone ir dziļi aizskarta savā sievišķības serdē – kā, Jāsons ir izvēlējies citu? Jaunāku? Pēc visa, ko Mēdeja darījusi Jāsona labā, lai viņš varētu izpildīt tēvoča Pelija doto uzdevumu – atvest zelta aunādu? Mēdeja atteicās no savas ģimenes, nodeva tēvu, nogalināja brāli, darīja vēl daudz dažādu lietu, kas palīdzēja Jāsonam viņa varoņdarbos. Un tagad Mēdeja ir nostādīta situācijā, kurā zaudē visu, kurā kopā ar abiem bērniem tiks izraidīta no valsts. Māra Mennika šajā lomā talantīgi atveido sievietes nesamierināšanos ar pazemojumu, viņas augsto pašvērtības apziņu un pāri visam – spēju izvirst milzīgas enerģijas emocijās, īpaši naidā.

Tomēr izrāde nesākas ar naidu. Tā sākas ar prologu, kuru sarakstījis Ilmārs Zvirgzds (kurš arī koriģējis pārējo Eiripīda tekstu) un kurā īsi un konkrēti tiek izklāstīta Mēdejas un Jāsona attiecību mitoloģiskā vēsture. Prologu pavēsta pie podnieka virpas māla figūriņas veidojošais Sandis Runge – Audzinātājs, kurš griež podnieka ripu jau brīdī, kad skatītāji ieņem savas vietas.

Viņa ironiskā intonācija ievada īstu auglības rituālu – Mēdejas un Jāsona kāzas, kurā antīkās bakhanālijas pārtop latviskā Jāņu nakts rituālā ar attiecīgo nerātno dainu skandēšanu diskobumbas mestajās draiskajās gaismās (kā vienmēr izcils gaismu mākslinieka Oskara Pauliņa darbs). Te milzu nozīme horeogrāfes Lindas Mīļās vienlaikus atraisītajām, bet rituālā strikti strukturētajām aktieru kustībām. Kamēr Riharda Jakovela Jāsons meklē ērtāko iespēju ieriktēties starp Mēdejas kājām, rituāla pārējie aktieri baudkāri glauda jauno un skaisto aktrišu Elizabetes Miltas, Diānas Kristas Stafeckas un Annas Neles Āboliņas pieliktos grūtnieču vēderus. Pašas aktrises gan vairāk berzējas gar lielu totēmu pieblīdušajiem falliem.

Šis prologs – auglības rituāls – man šķiet ļoti svarīgs, jo, no vienas puses, pielīdzina antīko mītu samezglojuma punktus pirmatnējiem vairošanās instinktiem, no otras puses, padara šīs dziņas par globālu kultūru satikšanās punktu. Un praktiski parāda Mēdejas abu bērnu rašanos.

Jā, tas ir diskutabls veids, kā iestudēt antīko traģēdiju, taču izrādes veidotāji to, manuprāt, pilnā mērā attaisno. Turklāt, uzsverot dzimumtieksmes htonisko spēku, kļūst saprotama arī milzīgā enerģija, ar kādu vēlāk Mēdeja vēršas pret Jāsonu, kad zemjostas kaislības aizvedušas viņu citā virzienā.

Šo seksuālo dziņu līniju turpina Annas Neles Āboliņas Aukle, kura ir lojāla Mēdejai un cieš viņas sāpes, tomēr ļaujas mierinājumam, ko viņai sniedz Audzinātājs. Dzimumdziņa ir stiprāka par Aukles sāpēm. Šo dihotomiju par labu sāpēm un ciešanām atrisina Mēdeja.

Asins baseins
To uzsver arī Monika Korpa, kura izrādes vidi iekārtojusi kā antīko pirti, kurā notiek šķīstīšanās gan ar ūdeni, gan asinīm. Scenogrāfes iedvesmai kalpojusi Rafaēla freska “Atēnu skola”. Flīzētā telpa ar arku centrā ir vēsa un lietišķa. Milzu totēmi ar izslietajiem dzimumlocekļiem šo perfekto visumu it kā lauž, piešķirot tam nešpetni grotesku niansi. Kad Mēdeja raud, telpas grīdu kā baseinu pārklāj ūdens. Kad kāds tiek nogalināts, ūdens iekrāsojas asins krāsā. Varoņi ir tērpušies gan greznos, gan vienkāršos antīko grieķu kostīmos, kādus tos redzam senajos attēlos un kuriem, atzīšos, nezinu nosaukumus (atpazīstu tikai togas un hitonus).

Ciešanu monologs Mēdejai notiek “aizkadrā”, skatītājiem arkas malā atklājot vien aktrises kailo potīti un pēdu, kas raustās līdzi vaimanām. Viņas izmisumu nospēlē dramatiski izgaismotā, neitrālā telpa. Izplūdušas skropstu tušas klātos vaigus ieraugām vēlāk. Glītā grieķu fizūra ar sprodziņām gan necieš, lai vai kādas peripetijas notiktu.

Izrādes dalībnieku frizūras un bārdas ir atsevišķa raksta vērtas – frizieres Inga Lancmane, Sarmīte Beriņa un Dārta Podziņa ir paveikušas brīnumu, radot pinkainos veidojumus (matus un bārdas) vīriešiem un skaistās sengrieķu parūkas aktrisēm.
Atgriežoties pie Mēdejas – viņas uznākšana ir spara un jaudas pilna. Aktrisē notiek dzīvs process – apņēmība mijas ar neizlēmību, līdz nobriest lielais un liktenīgais lēmums. Par izrādes kulmināciju kļūst Mēdejas un Jāsona tikšanās. Rihards Jakovels Jāsona lomā demonstrē lielisku fizisko formu, sešpaku un komiskā aktiera dotības. Tieši viņa loma piešķir izrādei groteskas un ironijas vaibstus. Viņa Jāsons kļūst vājš jebkuras sievietes klātbūtnē, arī Mēdeja gandrīz atgūst varu pār viņu, taču viņa nespēj noslēpt savas dusmas, kamēr Jāsons ļoti kāro ieprecēties valdnieka ģimenē.

Šis ir dialogs, kuru vajag ierakstīt un rādīt pāru terapijā.
Mēdeja savu valdzināšanas taktiku liek lietā arī sarunās ar valdniekiem – Jāsona jauno sievastēvu, valdonīgo Kreontu Kārļa Freimaņa pašcieņas pilnā atveidā, un Atēnu valdnieku Aigeju, kurš Mārtiņa Liepas tēlojumā ieguvis iekšēju pretrunu plosītu, neizlēmīgu veidolu. Aigejs, kritis Mēdejas valdzinājuma varā, kļūst par viņas drošības garantu.

Koris un kentauriete
Eiripīda teksts ir būtiski saīsināts, tomēr Koris ir vienīgais gara un poēzijas spēks, kas ielaužas instinktu pārsātinātajā valdnieku un viņu kalpu vidē. Jēkaba Nīmaņa komponētie pārdabiski skaistie, sakralizētie (kamēr neieklausās tekstos) dziedājumi izskan Diānas Kristas Stafeckas un Elizabetes Miltas skanīgajās, koptajās balsīs. Tie ir dziļā pretstatā instinktu plosītajai groteskās traģēdijas norisei. Kora (divas dziedātājas un vēl pāris “piespēlētāju”) sejas sedz sengrieķu maskas ar smieklos vai ciešanās saviebtiem mutēm. Koris ir īstas antīkas traģēdijas sastāvdaļa.

Elizabete Milta atveido arī jauno Jāsona iecerēto – valdnieka Kreonta meitu Glauki, kentaurieti. Tā ir izrādes veidotāju jaunradīta aina, Eiripīdam tādas nav.

Kamēr Jāsons kārīgi apgrābsta viņas ķēvisko pakaļgalu un ielūkojas zem astes, viņa kairi groza kailos plecus un mēģina Jāsonu uzrunāt šodienas tīņu žargonā, piebārstītā ar anglicismiem. Šajā ainā tiek uzsvērta Jāsona kaislības dzīvnieciskā daba. Groteski un vienlīdz baisi tiek atrisināta Glaukes bojāeja, sadegot zem Mēdejas dāvātā saindētā kroņa – telpā aiz arkas tiek iestumts kentaura ķermenis, čaula, no kuras laužas liesmas.

Bērnus izrādē mēs lielākoties dzirdam – viņu smiekli un sasaukšanās skan aizkadrā (perfekts skaņotājas Lauras Bukovskas darbs), vien spēles laukumā ik pa laikam ieripo pildbumba. Viņu ķermeņus, reālistiski atveidotus silikonā, ieraugām vien pēc abu zēnu nogalināšanas, kad viņus, padusēs iežmiegtus un ar apklātām asiņainām galvām, skatītājiem iznes Mēdeja.

Māras Mennikas sejas izteiksmi klusuma brīdī, kad viņa stāv ar bērnu līķīšiem padusēs – nevis pūķu ratos kā lugā – laikam jau nav iespējams aprakstīt. Tā jāredz.
Viņa padara savu asinsdarbu ar vienu mērķi – sāpināt Jāsonu, iznīcināt viņu. Instinktu vadīti un augļošanās rituālā iekļauti, Jāsons ar Mēdeju radīja bērnus – savu turpinājumu mūžībā. Nu tas iznīcināts. Tanatoss uzvarējis. Jāsons pilnībā satriekts. Mēdeja dzīvos, jo ir stipra, un vainos visā neuzticīgo vīru, bet kas notiks ar Jāsonu, pastāsta mīts.

Valmieras teātrim izdevies kontroversiāls, spēcīgs darbs par atriebības iztukšojošo spēku.

Jau otro dienu domāju par Valmieras teātris izrādi “Mēdeja”( 15. janvāra izrāde ), sen nebijusi pieredze un pārdomu loki. Iegremdējos Eiripīda traģēdijā un 1984. gada izdevuma pēcvārdā, divu smagsvaru sadarbība – Augusts Ģiezēns un Ābrams Feldhūns. Literatūra ir literatūra, tas viens prieks, izrāde – cits. Saviļņoja, pārsteidza perfekcija, katarse pilnīga.
Tiesa uz Valmieru braucu ar dalītām jūtām. Tik daudz posta un netīrības ikdienā, kopumā pasaulē, dzīvē vispār. Vai vēl uz skatuves vēlos? Bet nešaubīgi arī zināju – jābrauc, jo pirmavoti tik reti uz Latvijas teātru bīnes un abu kolēģu Latvijas Mākslas akadēmija – Reinis Suhanovs un Monika Korpa ( Pormale ) kopdarbs…bez komentāriem. Izrādes putekļi un šļakatas ( pirmā rinda :)) zeltaini skāra, piesavinoties Monikas terminoloģiju.
Protams, teicamā iestudējumā nekas nav izceļams vai atsevišķi vispārināms, apgalvojams. Vienkārši ir zvaigžņu stāvoklis – teātra direktore, kura saprot un prasmīgi īsteno mākslas sūtību, ir jaunu cilvēku kopums, kuriem ķermeņi, kā sengrieķu atlētiem un skaistulēm, ir pasaules līmeņa dramaturģija, ir Aktrise, kura var izbrist Mēdejas dubļus, ir Režisors, Scenogrāfe, Kostīmi, kuri apvienojas, saāķējas, atklājas variāciju, iespējamību, meistarības, profesionalitātes konkrētībā un bezgalībā. Un ir estētisko, ētisko īpašību, principu mantojums ( “Andrītis” būtu priecīgs – vispār un par izrādi ). Faktu, ka viena no spēcīgākajām savas paaudzes scenogrāfēm Eiropā piedalās projektā Eiropas nomales mazpilsētā vien nevar novērtēt par augstu.
Un tomēr – divus redzējumus pieminēšu atsevišķi. Ieslīdēju, iespringu, dzirkstīju, līksmoju par koptēla un detaļu pilnīgumu, atbilstību, precizitāti, noskaņas atvērumu kopskata redzējumā un detaļu tvērumā. Katrs mirklis fiksējās kā redzes aina uz sengrieķu freskām vai melnfigūru kilikiem, amforām. Kustības, pozas, žesti – bez iebildēm. Pat riskantākajos brīžos nav kaunā jānolaiž acis, kā aizvien, kad profonācija tiecas rādīt svētīto auglības mirkli. Tāpat togas, materialitāte, krokojums, sprogas, meandras, viss atver dvēseli un laiku.
Un otrs izcēlums – Māra Mennika. Tā īsti nebiju pārliecināta, ka māksliniece ar savu personības kodolu var nolaisties naida un atriebības ellēs. Nesadegt. Bet var! Tāda loma katrai Aktrisei ir balva, bet tā jāprot, jāvar saņemt. Paldies Māksliniecei, visiem, kuri radījuši izrādi, kas, manuprāt jāredz katram. Izrāde, kas jau šobrīd kļuvusi par būtisku, neizdzēšamu Latvijas teātra vēstures faktu.
Nedaudz domīga paliku par hipertrofēto Paulāna vai Šmulāna figūriņu klāt esamību Mīrona vai Prāksitēla plastiskajam mērogam. Un par to – vai dzīru kaislīguma triumfā vīna, asiņu, dzīvības eliksīra šļākšanās no dzīvības kociņiem nav par naturālu, ilustratīvu himnas dziedājumā. To sapratīšu pēc atkārtota redzējuma. Jābrauc uz izrādi drīz vien.
Attēli no kvalitatīvās un vērtīgās izrādes programmiņas un Valmieras teātris mājas lapas.