STIKLA ZVĒRNĪCA

Valmieras teātra Jaunajā zālē sezonas izskaņā tapusi jauna Tenesija Viljamsa lugas Stikla zvērnīca skatuves versija. Režisore Inese Mičule atkal un atkal atgriežas pie amerikāņu dramaturģijas un vismaz trešo reizi – pie Tenesija Viljamsa, kuru sauc par sev tuvāko autoru. Savukārt latviešu teātris atkal un atkal atgriežas tieši pie lugas Stikla zvērnīca, režisora Jura Rijnieka pagājušās sezonas iestudējums joprojām tiek spēlēts Jaunajā Rīgas teātrī. Tāpēc pārsteigums ir pēdējais, ko varētu sagaidīt no Valmieras teātra jauniestudējuma. Un tomēr tieši pārsteigumu izrāde sagādā, liekot arī šīs recenzijas autorei šķietami no galvas zināmo Viljamsa lugu pārlasīt no jauna.

Stikla pērlīšu spēle

Valmieras Stikla zvērnīca ir bezgala skaista izrāde, kuras vizuālo un skanisko telpu raksturo trīs galvenās zīmes – lilijas, mūzika un stikla pērlītes. Mākslinieks Reinis Dzudzilo līdz nepazīšanai pārvērtis Valmieras teātra Jauno zāli, mainot ierasto skatītāju novietojumu un garu, taisnstūra spēles laukumu pārvēršot ziedošu liliju līniju ierāmētā “istabu” tīklojumā. Katrā “istabā” ir savs mūzikas instruments, ko varoņi ik pa brīdim spēlē: Ineses Pudžas Amanda – bungas, Aksela Aizkalna Toms – kontrabasu, Elizabetes Miltas Laura – klavieres, Mārtiņa Liepas Džims – elektrisko ģitāru.

Lauras stikla zvēriņu kolekcija Reiņa Dzudzilo radītajā pasaulē ir stikla lodītes – skaistas, simetriski izkārtotas uz nošu turētājiem, nejauši izbirušas pār klavierēm, Lauras rūpīgi ieliktas brāļa kurpēs un tā joprojām. It kā trauslas, bet vienlaikus tādas, kuras burtiski gribas paturēt rokā, sajust to gludo stiklu un svaru. Pirmo reizi šīs lugas Latvijas iestudējumu kontekstā ienāk prātā, ka Hermanis Hese taču savu Stikla pērlīšu spēli sāk rakstīt tad, kad notiek Stikla zvērnīcas darbība – pagājušā gadsimta 30. gados –, un publicē 1943. gadā Eiropā, gadu pirms Viljamss publicē savu lugu Amerikā. Tā gan vairāk ir tēlaina, nevis saturiska sasaukšanās, tomēr negaidīta.

“Atmiņās viss ir mūzika,” lugas un izrādes sākumā saka Toms, kura atmiņu stāsts būs viss tālāk notiekošais, tomēr līdzšinējos Stikla zvērnīcas Latvijas iestudējumos nebija gadījies redzēt, ka šo teikumu var iztulkot ne tikai kā metaforu. Inese Mičule ar izrādes muzikālo vadītāju Emīlu Zilbertu tieši seko Tenesija Viljamsa izvērstajai norādei potenciālajiem iestudētājiem: “Kad jūs skatāties uz izsmalcinātu stikla izstrādājumu, prātā nāk divas domas: cik tas ir skaists un cik viegli tas var saplīst. Abas šīs idejas ir jāievij melodijā, kas atkārtojas, ik pa brīdim parādās un pazūd, it kā to atnestu mainīgs vējš. Tas ir saistošais pavediens starp stāstītāju Tomu ar viņa atsevišķo vietu laikā un telpā un viņa stāsta varoņiem. Melodija parādās starp epizodēm kā atgriešanās pie dvēseles pārdzīvojumiem un nostalģijas – visai lugai raksturīgajiem nosacījumiem. Galvenokārt tā ir Lauras mūzika, tāpēc ieskanas spēcīgāk, kad uzmanība tiek koncentrēta uz Lauru un stikla skaisto trauslumu.”

Valmieras teātra izrādē šī caurviju melodija, ko jau minētajā instrumentācijā atskaņo paši aktieri un vairākos fragmentos izdzied Elizabete Milta, ir Džordža Gēršvina ikoniskā šūpuļdziesma Summertime – par laimīgo vasaru, kurā vēl viss ir viegli, jo “tētis ir bagāts un mamma ir skaista”. Arī Gēršvina operā Porgijs un Besa šis motīvs skan vairākas reizes, vienmēr netieši iezīmējot kādas nāves tuvumu.

Intriģējošs smaids

Vingfīldu ģimenes nams izrādē ir pilnībā atbrīvots no sadzīves – mūzikas nošu statīvi, klavieru soliņi, kontrabasa futrālis ik pa brīdim kalpo, lai šķietami neloģiski tur uzliktu, piemēram, traukus. Arī šajā pasaulē mītošie cilvēki ir līdzīgā veidā atbrīvoti no fizioloģiskas deformācijas vai naturālistiska neglītuma. Grūti atrast vārdus, lai adekvāti raksturotu visu aktieru pievilcīgo, stilistiski tīro spēles veidu. Konsekventi atturīgs un lakonisks. Destilētu emociju un pieredzes refleksija.

Inese Pudža Amandas lomā nevienu brīdi neiekrīt karikatūriskā pārspīlējumā (ko tik viegli šajā tēlā ir izdarīt), bet tikai klusā un izmisīgā mērķtiecībā un vienlaikus smacējošā bezcerībā mēģina nokārtot savu bērnu dzīvi. Šī māte nav ne egoiste, ne apzināta manipulatore, viņa tiešām mīl abus savus pieaugušos bērnus, tikai nesaprot, kāpēc tie ir tik atšķirīgi no pašas pieredzes. Sarkanās lūpu krāsas triepiens uz Lauras lūpām vai par šauru kļuvusī pašas kāzu kleita – tās ir dažas zīmes, kas liecina, ka Ineses Pudžas varone pati neapzinās, cik galēji nepareizus līdzekļus izvēlas, un tieši tāpēc visi viņas mēģinājumi ir automātiski lemti neveiksmei.

Aksela Aizkalna Toms ir harismātiska, realizējusies personība, kura atmiņas gan rāda disharmonisku seksuālās identitātes veidošanās un emancipēšanās ceļu. Negaidīti jutekliskas ir viņa attiecības ar māsu, kurās ir tikai maigums un pieņemšana, nevis nožēla vai aizkaitinājums. Savukārt Elizabetes Miltas Lauras skatuviskā eksistence ir pavisam neparasta. Nekādu fiziskas slimības pazīmju, tikai mazliet neadekvāta orientācija telpā, intriģējošs, viegls smaids, nemainīgs kostīms – dzimumneitrāls mājas (vai varbūt kādas dziednīcas?) apģērbs un vienīgajai basas kājas. Tas liek domāt, ka Laura brāļa atmiņās jau ir mirusi.

Vēl vairāk nāvi kā vienu no lielajām Valmieras teātra izrādes tēmām piedāvā negaidītais režisoriskais risinājums: ģimenes mirušo tēvu un otrajā cēlienā ciemos uzaicināto viesi Džimu spēlē viens aktieris – Mārtiņš Liepa. Neapgalvošu, ka pārliecinoši saprotu iemeslus, kāpēc tas darīts, bet intriga, protams, rodas. Lugā tēva portrets karājas pie sienas, izrādē tas pašā sākumā tiek izritināts uz grīdas, uzreiz vizuāli pārvēršot liliju “istabas” par kapsētu. Otrajā cēlienā tēva portrets ir pagriezis skatītājiem muguru, bet mirušo dārza atmosfēra paliek.

Ļoti gribētos, lai scenogrāfam Reinim Dzudzilo un gaismu māksliniekam Oskaram Pauliņam kādreiz rastos iemesls vizualizēt simbolisma dramaturģijas tekstus. Piemēram, Morisa Māterlinka šķietami neiestudējamās lugas, kurās varoņi dzird mirušu lapu smaržu vai tumsā uzzied un sāk smaržot mītiskie asfodeļu lauki, kuros maldās mirušo dvēseles. Stikla zvērnīcas uzziedējušo un neuzziedējušo liliju rindas baltās, melnās un dzeltenās gaismēnās jau ir šāds asfodeļu lauks. Un pēc tikšanās ar Mārtiņa Liepas apjukušo, bet uzmanīgo un silto Džimu (vai tomēr tēvu?) Elizabetes Miltas Laura tur arī paliek. Ar stikla pērlītēm uz aizvērtajām acīm.

Izrādei ir epilogs – vairākas dziesmas kvalitatīvā visu četru aktieru instrumentālā un vokālā izpildījumā. Bez tā varētu arī mierīgi iztikt. Tomēr pazīstamais Bārta Hovarda skaņdarbs Fly Me to the Moon ir ļoti vietā. Visiem taču gribas ieraudzīt, kāds ir pavasaris uz Jupitera un Marsa.