ZILĀ

EKSPRESRECENZIJA PAR VALMIERAS TEĀTRA IZRĀDI “ZILĀ” MĀRAS ĶIMELES REŽIJĀ

Mārai Ķimelei, otrreiz savā radošajā mūžā interpretējot Gunāra Priedes drāmu “Zilā”, izdevies viengabalains un dziļš skatuves darbs. Viengabalains tāpēc, ka tas vienlīdz spēcīgi gan uzrunā skatītāja prātu, gan iedarbojas dziļi emocionāli. Izrādes viengabalainību gribu izcelt arī tajā nozīmē, ka vienam mērķim reti saskanīgi un atbilstīgi kalpo visi iestudējuma elementi – Reiņa Suhanova scenogrāfija, Ilzes Vītoliņas kostīmi, Toma Auniņa mūzika, gaismu mākslinieka Nika Ciprusa veikums. Tik organisku sakļaušanos vienā dūrē ar režijas ieceri nemaz bieži nenākas sastapt. Ir pat neiespējami runāt par katru elementu atsevišķi, jo kopīgi uzbūvētā celtne droši stāv uz kopīgas izpratnes un radošas saskaņas pamatiem.

Māras Ķimeles pievēršanās šai vairāk nekā pirms pusgadsimta uzrakstītajai lugai ir principiāls apliecinājums mūsu kultūras (ne tikai dramaturģijas!) vērtībām. Un ar visai nebūtiskiem teksta koriģējumiem, kas izslēdz padomu laika reāliju pieminēšanu, mūsu priekšā ir groda dramaturģija, kurā uz viena pavediena uzvērti visu četru galveno varoņu likteņi. Notikumi risinās it kā ārpus konkrētā laika, visu uzmanību pievēršot tēlu attiecībām, kurās ik pa laikam ar tīri kinematogrāfisku paņēmienu tiek iemontētas atmiņu epizodes, par kurām oriģinālā stāsta kā Juris, tā viņa māte Rasma.

Dramatiski spraigās ainas ievada Baibas Valantes Teicēja, viņas runātie teksti, kas patiesībā ir autora remarkas, raksturojot turpmākās darbības norises, izskan gandrīz kā liriskas atkāpes, iekšēja miera un maiguma pilni vārdi, kas, teikti starp dramatiskajām epizodēm, saliedē tās kopīgā stāstā. Atmiņu ainās kā pusreālas būtnes no nesenās pagātnes parādās tekstā pieminētā Jura vecāmāte Gro, Švānes tante, Tēvs – šo epizodisko personāžu precīzi un pietiekami neuzbāzīgi iemieso Māra Vīgante, Baiba Valante un Aigars Vilims, citos skatos parādoties arī kā skaļie un viesmīlīgie Gruzijas kaimiņi.

Lugas sižets risinās kaut kur kalnos, pilsētā pie Melnās jūras, kur pēc smagas autoavārijas atlabst smagi cietušais Juris, par kuru rūpējas viņa māte Rasma. Abu pagātnē ir nesenais tuvinieku zaudējums, turklāt avārijas vaininieks ir Juris. Atceroties mirkļus pirms liktenīgās avārijas, puiša apziņā uzpeld tikšanās ar zili pelēko jūras govi kaut kur Kurzemes ceļmalā. Meklējot apstiprinājumu šīs neparastās būtnes reālai esamībai, tiek meklēts zilās govs tēls latviešu tautasdziesmās…

Bet ne jau par govi ir luga, bet gan par jauna cilvēka apziņu, ko atmodina traģiskais notikums, paša vainas apjēga, dusmas uz apkārtējiem un visu pasauli. Lugas autors, zīmējot Jura portretu, nav skopojies ar negācijām. Arī Māras Ķimeles skatījumā uzdevums Artim Jančevskim Jura lomā netiek atvieglināts. Taču nepārprotama ir viņa atmošanās no Murkšķa dzīves, asie, trāpīgie jautājumi, kas noskaidrojami, lai saprastu notikušo. Intensīvā iekšējā dzīve un tiekšanās pēc patiesības noskaidrošanas aktiera darbā patiesi fascinē.

Izrāde kopumā tiecas runāt par traģisku neprasmi dzīvot. Visiem četriem lugas tēliem ir neizdevušās dzīves, katram sava vaina vairāk vai mazāk apzināta. Iemesls – neprasme uzklausīt otru, nemācēšana sarunāties, lai iedziļinātos tuvo cilvēku problēmās. Egoisms. Varētu saukt vēl un vēl. Nenoliegsim – risinot šo drāmu bez īpaša sociālo un vēsturisko apstākļu akcentējuma, tikai savstarpējo psiholoģisko attiecību gultnē, iestudējums spēcīgi skar šodienas sabiedrībā aktuālas problēmas. Tas lielā mērā ir mūsu sabiedrības spogulis, kurā piespiež ieskatīties režisore.

Māras Ķimeles līdzšinējos iestudējumos un pedagoģiskajā darbā apliecinātā prasme strādāt ar aktieri, paverot tēlotājam jaunus apvāršņus un visam iestudējumam jaunus nozīmju slāņus, “Zilajā” īstenojas pārliecinoši un pat pārsteidzoši. Vispirms – precīzais lomu dalījums un katra tēla iekšējās pretrunības atklāsme, kopā savijot visu četru varoņu likteņus. Ja citkārt redzētajos iestudējumos uzmanības fokusā bijušas Rasmas un viņas dēla Jura attiecības, tad šajā skatuves variantā vienā grodā mezglā savīti visi četru varoņu likteņi. Centrā, protams, ir Rasma, un Ieva Puķe šajā lomā atklāj plašas traģiskas aktrises dimensijas. Vai bijām par tām jau piemirsuši?

Rasmas tēlam aktrise piešķir plašas personības izpausmes – no aizvainotas būtnes pēc šķietami neuzticīgā dzīvesbiedra nāves, no nelaimīgas, bet gādīgas mātes avārijā cietušajam dēlam līdz nežēlīgai atskārsmei par liktenīgo kļūdīšanos. Kaut arī beidzamajā dialogā ar dēlu režisore ļauj ieskanēties asociācijai no šogad populārā Rūdolfa Blaumaņa “Pazudušā dēla”, aktrises izdzīvotajā pārdzīvojumu atvēzienā mani visvairāk aizkustina mīlošas mātes dominante. Rasmas traģisko vainu tā nedzēš, bet gan padara vēl smagāku.

Neprasme dzīvot vai nespēja reāli paskatīties acīs savām liktenīgajām izvēlēm vienlīdz piemīt arī Annas Neles Āboliņas visai ekscentriskajai, taču iekšēji tik pretrunīgajai Lindai, tāpat viņas ārēji brašajam, bet iekšēji svārstīgajam pavadonim, vīrietim labākajos gados – Vidvudam – Tālivaldim Lasmanim. Savukārt Rasmas dēla Jura garīgā atmošanās liek Arta Jančevska varonim skaudri apzināties notikušā lāstu un līdz ar jauniegūto aso vērtējumu apšaubīt turpmākās dzīves jēgu.

Kaut arī Gunārs Priede nepārprotami liek Jurim iet bojā, izrādei ir atšķirīgs fināls. Skatuves norisēs iezīmējas režijas izvēlētais atvērtais nobeigums. Arta Jančevska varonis, gribēdams attālināties no tikko uzzinātās patiesības smaguma, ceļas kājās un… rāpjas augšup pa scenogrāfa izveidotiem metāla stabiem (vai pīķiem). Stiprām rokām un vārgām kājām, bet uz augšu. Par šo virzību uz augšu esmu pateicīga Mārai Ķimelei un visam izrādes ansamblim. Pēc traģisku notikumu izvērtēšanas ceļš uz augšu – tā filozofiski un mākslinieciski ir spēcīga un spītīga izvēle.