Leldei Kalējai 80
Zema balss, skaistas, dzīvas acis, asa dzīves un spēles izjūta. Kaut kas no Pjero skumjām un karnevāliskiem smiekliem vienlaikus. Kā zivs ūdenī jūtas groteskā spēles stilā un absurda estētikā. Nākusi no Oļģerta Krodera domubiedru grupas, ap Leldi Kalēju vienmēr vēdījis intelektuāls šarms un piederība plašākai kultūras telpai.
Pašā vasaras viducī – 27. jūlijā – apaļu dzimšanas dienu svin Valmieras teātra aktrise Lelde Kalēja, aktieru Artūra un Ingas Kalējas bērns. Pārņemot stafeti no mammas, aktrise teātra ansamblim pievienojās 1967. gadā. Atliek vien minēt, kādu Edītes Piafas dziesmu viņa pati sev izvēlētos dzimšanas dienas apsveikumam. Dzīvesbiedra, aktiera un režisora Agra Māsēna viņai uzdāvinātā un abu kopā izlolotā “franču zvirbulēna” loma izrādē Edith Piaf (1979) Leldei nesa vislielāko atzinību un popularitāti. Pavisam ne idealizētajam dziedātājas tēlam cilvēki noticēja ne jau fiziskās līdzības un matu ērkuļa dēļ. Divu gadu laikā izrādi jau bija noskatījušies 30 tūkstoši skatītāju. Izrādi spēlēja vairāk kā 100 reizes.
Lelde Kalēja kopā ar kolēģiem Ligitu Dēvicu, Skaidrīti Putniņu, Leldi Kalēju, Ināru Ieviņu, Rihardu Rudāku, Jāni Zariņu, Jāni Daukstu, Jāni Samauski, Robertu Zēbergu, Agri Māsēnu Valmieras teātrī 20. gadsimta 80. gados veidoja stabilo un meistarīgo vidējo paaudzi, uz kuriem lielā mērā balstījās repertuārs. Viņu iezīme – spēja saprasties ar mākslinieciskajos rokrastos un savā teātra izjūtā tik dažādajiem režisoriem – Māru Ķimeli un Valentīnu Maculēviču.
Savu ekscentriskās aktrises talantu Lelde Kalēja spilgti ir izpaudusi arī sadarbībā ar režisoru Mihailu Gruzdovu, piemēram, Veltījums tai dāmai (1992). Viņas Inese veidojās ļoti iederīga autora un režisora iecerētajā spēles stihijā un pārliecinoši izteica eksistenciālisma filozofijas noskaņas. Skatītāju iemīļotajā komēdijā Blēzs (1991) Valentīna Maculēviča režijā Lelde Kalēja iejutās pārspīlēti trokšņainas emancipētas vientuļnieces Ariānas ādā. Daudzas viņas varones ir bijušas ārēji spilgtas, izsmalcināti koķetas, izaicinoši ironiskas un pašironiskas, taču Leldes Kalējas talanta arsenālā aiz daudzu lomu ārējā robustuma ir atrodams arī maigums un, maskām krītot, arī iekšējs trauslums, kā Aukle Maculēviča 1989. gadā iestudētajā Romeo un Džuljetā vai savā pēdējā lomā teātrī – režisora Feliksa Deiča iestudējumā Augusta vaļi (2018), spēlējot Sāru, sievieti ar plašu sirdi.
Aktieris Rihards Rudāks: “Leldei ir spēcīgs aktiera gēns. Nav jau ko brīnīties. Viņa nāk no aktieru ģimenes, varbūt arī tāpēc viņai ir tik spēcīga attīstīta mākslinieciskā intuīcija. Bieži bijis tā, ka mēģinājumos, kad vēl nekas nevar iekustēties, Lelde piedāvā, kā vēlāk izrādās, trāpīgāko risinājumu, kas parauj sev līdzi visus pārējos. Viņas stiprā puse, viņas spēks ir forma. Tāda kā svētā lieta. Bez formas nekas grodi nepastāv. Bez formas nekas jēdzīgs nevar rasties. Lelde taču laikam ir pati pirmā Edīte Piafa uz latviešu teātra skatuves. Tik īsta, cik nu vien īsts var būt biogrāfisks tēls. Sadarboties ar viņu vienmēr ir bijis aizraujoši. Spilgti palicis atmiņā Žana Pola Sartra Veltījums tai dāmai tapšanas process. Novēlu viņai vēl ilgi saglabāt to īpašo kritisko patiesības izjūtu, arī izrādes skatoties”.
Daudz laimes, mīļā Lelde!
