Aigaram Vilimam 70
Ar jelgavnieka dzīves un teātra izcelsmi, aktiera Aigara Vilima vārds vairāk kā pusgadsimtu nozīmē Valmieras teātri. Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultātes aktieru un režisoru kursu, kas tika audzināts tieši Valmieras teātrim, Aigars Vilims pabeidza 1978. gadā, un pirmās lomas nospēlēja, būdams vēl students.
“Ar skatuvisku pievilcību apveltītais jauneklis publikai patika jau pirmajos uznācienos uz skatuves: glīts no vaiga, tīrs no naida, kālab gan lai nepatiktu?” – tik precīzi jaunā aktiera ienākšanu teātrī kolēģim veltītajā portretā 1985. gadā piefiksējis aktieris Rihards Rudāks (Liesma. 12.01.1985.).
Aigars teātrī ienes daudz vīrišķības, bet būt tikai dāmu mīlulim un visiem patikt viņam ir totāli garlaicīgi. Aigaram teātris nozīmē dialogu, kas prasa zināmu piepūli arī no skatītāja, garīgu, emocionālu. Un no režisoriem aktieris sagaida, lai ar viņu kopā varētu piedzīvot “garīgu augšanu”. Visskaistāk un pārliecinošāk viņam tas izdevies kopā ar savu kursa vadītāju, režisori Māru Ķimeli.
Aigara kurss ienāca teātrī kā spēcīga kopa, ko vēl varenāku padarīja tas, ka viņiem bija sava režisore – Māra Ķimele. Tieši viņas vadīts un virzīts, Aigars Vilims 80. gados kļuva par savas aktieru paaudzes nozīmīgu līderi. Raiņa Uldis, Blaumaņa Edgars, Makmērfijs (“Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu”) kļuva par laikmeta varoņiem: skaistiem un talantīgiem jauniem vīriešiem, kas būtu varējuši kļūt par izcilām personībām, ja viņus nesalauztu laiks un sabiedrība, kurā tiem bija lemts dzīvot. Šajās lomās Aigars Vilims apvienoja gandrīz neiespējamo: seksapīlu un garīgumu, tie bija ideāli varoņi, un tālab neiespējami. Tās visas ir lomas, kurās, kā teicis Imants Ziedonis, var nosisties, bet Aigars Vilims nenositas, jo mačo tipa vīrišķībai nebaidās pievienot arī maigumu un atklāt saskrāpētu dvēseli. Īpašas lomas tapušas Oļģerta Krodera izrādēs – “Karaļa Līra” āksts, kapracis “Hamletā” un Simeonovs-Piščiks “Ķiršu dārzā”. Aktiera daudzo lomu plejādē izceļams ir arī Alfs “Tumšajos briežos” un Roplainis “Pazudušajā dēlā”, protams, arī “Trīs māsu” Veršiņins.
Aigars Vilims joprojām sevi apliecina kā smalku un jūtīgu psiholoģiskā teātra meistaru – nu jau vecāku vīru – rezonieru ādā, kuri kaut ko jēdz no dzīves, bet nevienam ar to neuzbāžas. Tā vien gribas parunāties ar viņa Mikus tēvu “Pazudušajā dēlā”, pat, ja tā varētu nebūt viegla saruna.
Aktrise Dace Everss: “Aigars ir ļoti labs aktieris, izcils, un ļoti labs cilvēks. Labestīgs. Viņš ir šāds apvienojums.”
Aktrise Elīna Vāne: “Aigars Vilims man vienmēr ir atradies uz ļoti augsta pjedestāla, un manā uztverē ir augstā godā. Es cienu viņa viedokli un vienmēr ieklausos viņa teiktajā. Viņas domas par manu izpildījumu vai kādu izrādi man vienmēr ir ļoti daudz nozīmējušas. Saistībā ar Aigaru man vislielākā un skaistākā pieredze ir “Trīs māsās”, kur spēlēju Mašu, un Aigars bija Veršiņins. Atceros, kā es izrādes laikā sēdēju uz skatuves ar savu partneri Aigaru Vilimu, kurš spēlēja ģitāru un kurš spēlēja arī savu lomu. Viņš šajā lomā bija tā, ka atceros, kā es vēl kā nepieredzējusi aktrise uz viņu skatījos! Man pat aizmirsās, ka man ir jāspēlē izrāde. Vienkārši skatījos, kā viņš to dara. Es biju tādā sajūsmā un, tā atkārtojās katru izrādi. Aigars man ir ļoti lielā vērtē.”
Daudz laimes, Aigar!
Mīlam.
