Mūžībā devies mūsu Aigars Vilims
Šorīt, līdz ar saullēktu, Mūžībā devās Valmieras teātra aktieris Aigars Vilims (1955-2026).
Aktieris, kurš savā vienīgajā teātrī spēlējis 47 gadus – no “Mēmā bruņinieka” 1979. gadā līdz 2026. gada 9. janvāra “Četriem baltiem krekliem”. Aktieris no varenā Valmieras teātra Māras Ķimeles kursa, aktieris, kuram bija pa spēkam kļūt par savas paaudzes aktieru nozīmīgu līderi, laikmeta varoni – skaistu, vīrišķīgu un jūtīgu, laika un sabiedrības ievainoto. Makmērfijs (“Kāds pārlaidas pār dzeguzes ligzdu”, 1984), Raiņa Uldis (“Pūt, vējiņi!”, 1985) un Blaumaņa Edgars (“Ugunī”, 1987), vēlāk lomas, kas atnesa Spēlmaņu nakts labākā aktiera balvu – Ingas Ābeles Alfs ( “Tumšie brieži”, 2001) un Blaumaņa Roplainis (“Pazudušais dēls”, 2002) – Māras Ķimeles režijā radītajās izrādēs viņš bija aktieris, kurš savās lomās apvienoja gandrīz neiespējamo – seksapīlu un garīgumu, ideālo varoni – to, kurš mīl, plosās, dzesē spēku un tad cīnās, labojot jaunības kļūdas. Un atkal mīl.
Mikus tēvs (R. Blaumanis “Pazudušais dēls”, 2024)
Pa vidu tam un pēc tam nospēlētas vairāk kā septiņdesmit lomas Valmieras teātrī pie dažādiem režisoriem, sākot no mīlētājiem, ārstiem, līdz kapračiem, ākstiem. Un kaut kas svarīgs arī nenospēlēts.. kā visiem, kas teātrī.
Šoferis ( pēc filmas motīviem “Telma un Luīze”, 2025)Un vēl Aigars dziedāja – viņa jaunības varoņi tad kļuva vēl romantiskāki, jo viņa samtainā balss un intonācija savulaik trāpīja arī skatītāju un kolēģu saules pinumā, savukārt, Mikus tēva vakara lūgšana “Pazudušajā dēlā” (2024) neko daudz neatšķīrās no baznīcas dziedājuma – kad dvēsele izlūdzas mierinājumu, zinot, ka nāk nenovēršamais, kļūstot par vienu no izrādes kulminācijām.
Apaļās zāles labajā pusē no skatītāju ieejas melnajā grīdā ir balta iedobe – tajā vietā sēdēja Aigars Vilims un kā Mikus tēvs sita ritmu ar koka nūju – 67 izrādes. Tas ir Aigara izsistais caurums – viņa lielā pēda sava teātra grīdā. Tur var pieskarties un sajust Aigara spēku. Nākot uz “Pazudušo dēlu”, tas tagad kritīs acīs vēl vairāk.
Āksts (V. Šekspīra „Karalis Līrs”, 2006)
Ļevs Grigorjevičs (V. Ļevanovs “Gribu, bet baidos”, 2011)
Mēs zinājām, ka tas notiks, bet Aigaram vien pašam zināmā cīņa bija tik iedvesmojoša, ka mēs ticējām – viņš izkaros vēl dažus gadus. Mēs nezinājām, ka viņš ir tik vīrišķīgs un iekšēji spēcīgs, jo viņš spēlēja arī tad, kad fizika tam pretojās. Kad viņš izgāja no savas 208. grimētavas, bija skaidrs, ka Aigars būs uz skatuves, smiesies savu kreptīgo smieklu un teātra jaunajā pīpētavā smēķēs līdz pēdējam brīdim. Viņš ironizēja par savu nāvi un bija apstāstījis, ko un kā domā par aiziešanām un atmiņām. Viņš vēlējās, lai nekas teātrī neapstātos, un to mēs varam. Un sarīkosim piemiņas vakaru Lielajā zālē tieši tā kā Aigars gribēja. Datumu vēl izziņosim.
