Sveicam Ligitu Dēvicu 85 gadu jubilejā!
Mirdzošs skaistums ar talanta un personības stāju!
Pirmais, domājot par Ligitu Dēvicu, savējo sauktu par Gitu, nāk prātā neikdienišķs, starojošs skaistums – samtains alts, personības dziļums, inteliģence un arī humora sajūta. Un tā nav bijusi tikai jaunības dāvana vien. “Sākot ar 80. gadu otro pusi, Dēvica nospēlē rindu māšu lomu. Viņa ir Tumsas māte Daugavā, Džuljetas māte Romeo un Džuljetā, Roplainiete Pazudušajā dēlā, Orta Pūt, vējiņos, Belisas māte Dona Perlimplina mīlestībā, Juliāna Tesmane Hedā Gablerē, Voiņicka Tēvocī Vaņā, Niskavuori saimniece Akmens ligzdā jeb Niskuvuori sievietēs, skolotāja Dārta izrādē Mākoņains, iespējams, skaidrosies….Tās ir sievietes, kas skaisti noveco, saglabājot ķermeņa vingrumu un nezaudējot vaibstu īpatno pievilcību; tikai acu skatiens kļūst arvien skaudrāks un smaids skumjāks” – tā aktrises Ligitas Dēvicas portretu grāmatā 100 izcili Latvijas aktieri noslēdz teātra zinātniece un kritiķe Silvija Radzobe. Protams, šeit vēl jāpievieno Nārbuļu saimniece seriālā Likteņa līdumnieki. Aktrises Ligitas Dēvicas galvai patiešām piestāv kā lakatiņš, tā – kronis.
Andžela (nezināms 16. gs. autors Venēciete, 1996)
Vairāk nekā sešdesmit darba gados Ligita Dēvica ir spēlējusi sarežģītas, pretrunu plosītas stiprās, liktenīgās sievietes – Lēdija Miltforde F. Šillera Mīla un viltus (1967), Ģertrūdi V.Šekspīra Traģisks stāsts par Hamletu, Dānijas princi (1972), Raņevsku Ķiršu dārzā, (1986). Viņas veiksmīgākās lomas ir arī dziļi latviskas varones, kuru galvenā īpašība ir nesalaužamais spēks, kas reizēm kļūst arī par vājumu, tāda ir viņas Maija Raiņa Mīla stiprāka par nāvi (1983) un Orta Pūt, vējiņi (1985), Roplainiete R. Blaumaņa Pazudušais dēls (1990) un Mazbērzu māte Trīnes grēki (1997). Viņa spoži atsegusi modernā laikmeta sievietes pretrunīgo, daudzšķautņaino būtību, bet īpaši dziļi atklāta nelaimīgās medmāsas Rečidas personība D. Vosermana Kur dzeguze ligzdu vij (1984).
Johanna Elizabete (M. Zīverts Minhauzena precības, 1998)
Kalpone Margrēta (A. Strindbergs Pelikāns, 2017)
Skolotāja Dārta (E. Sniedze Mākoņains, iespējams skaidrosies, 2011)
Ligita Dēvica ir arī stāsts kā dzimusi liepājniece uz mūžu kļūst par valmierieti. 1963. gadā kā pavisam jauna aktrise, tikko vienu gadu pamācījusies Baltijas Flotes teātra studijā, jaunā aktrise atnāca uz Valmieras drāmas teātri, tam kļūstot par viņas pirmo un vienīgo darba vietu.
Lībija (D. Berijs Augusta vaļi, 2018)
Ciesa, Saules meita (A. Brigadere Maija un Paija, 2015)
Aktrise pieder Valmieras teātra aktieru un režisoru “varenajai kopai”, kuri 20. gadsimta 70. – 80. gados tobrīd Valmieras Drāmas teātri izvirzīja intelektuālā un radošā avangardā. Īpaši nozīmīgi aktrises dzīvē ir sadarbība ar režisoriem Oļģertu Kroderu, Māru Ķimeli un Valentīnu Maculēviču. “Talantīga, ļoti patstāvīga aktrise, tāpēc ar viņu nav viegli strādāt, jo viņa ātrāk mierā neliksies, kamēr nebūs viss skaidrs līdz pēdējam sīkumam. Un rezultātā vienmēr viss iznāk labi,” raksturojis Oļģerts Kroders. Pati Ligita Dēvica par izšķirīgu brīdi savā aktrises mūžā uzskata 2002. gadu, kad Kroders atgriezās Valmieras teātrī: “Pie Krodera es garīgi izaugu”.
Sedija Tompsone (V. S. Moems Lietus, 1975)
Raņevska (A. Čehovs Ķiršu dārzs, 1986)
Aktrise Lelde Kalēja:
“Ar Gitu kopā esam apēdušas pudu sāls. Mums ir draudzība piecdesmit gadu garumā un turpinās līdz šim brīžam jau pieklājīgā vecumā. Joprojām satiekamies reizi nedēļā sarunās un atmiņās. Gita ir ļoti, ļoti spēcīga rakstura, kas nekad nelokas un neliecas neviena priekšā. Savu spēku viņa ir ieguvusi caur ticību. Tas mums abām ir kopējs. Gita ir ļoti atklāts cilvēks. Viņai ir ļoti skaists skatuves mūžs ar bagātām, spilgtām lomām. Viņa ir ļoti strādīga, apzinīga un atdevīga savam darbam. Galvenais, ko gribu Gitai novēlēt, ir acu gaisma, lai viņa var sevi spēcināt, gan lasot grāmatas, gan skatoties izrādes, gan klausoties pārraides. ”
Mīļi sveicam dzimšanas dienā!
