Sveicam Tālivaldi Lasmani 65 gadu jubilejā!
Sākot ar Minhauzena lomu Feliksa Deiča 1988. gadā iestudētajā Mārtiņa Zīverta lugā Minhauzena precības, aktieris ir spējis iemiesot vissarežģītākos raksturus klasikas darbu iestudējumos – īpaši izceļams ir viņa Ivanovs Antona Čehova lugas Ivanovs iestudējumā Feliksa Deiča režijā (1997), laikmetīgais traģiskais varonis tika novērtēts ar Spēlmaņa nakts balvu un ilgu skatuves mūžu. Ļoti īpaša loma ir smeldzīgi ironiskais Juhans režisora Vara Braslas interpretētajā Gunāra Janovska Sōla (1993), kurā aktieris caur dziļu cilvēcisko satvaru spēja izteikt tēmu plašākā vispārinājumā. Tās nebija tikai Juhana, bet visu pasaulē izkaisīto latviešu trimdinieku dvēseles sāpes. Bet turpat līdzās arī smiekli un jautrība – Čārlija krustmātes kleitā aktieris ir dullojies skatītāju iemīļotajā Krustmātē no Brazīlijas (1991), radot vienu no savām labākajām raksturlomām.
Pats aktieris sevi uzskata par Feliksa Deiča aktieri, bet nozīmīgas lomas radījis arī Oļģerta Krodera, Māras Ķimeles un Vara Brasla iestudējumos. Aktieris saņēmis kritiķu komplimentus par spēju “atdzīvināt bezmiesīgākos mīlētājus”(Valda Čakare), bet pats vienmēr alcis iekosties lielākos aktieriskajos uzdevumos. Īpaši tāpēc, ka aktiera karjeras pašā sākumā Pēteris Lūcis pārāk ilgi izmantoja tikai vienam – gaišā, ideālā un patriotiski latviskā mīlētāja tipāžam.
Patriarhs Jēkabs Ineses Mičules iestudētajā Raiņa Jāzeps un viņa brāļi, pārliecinoši uzrāda, cik Tālivaldis Lasmanis šobrīd ir lieliskā aktieriskā formā, spējot vēl smalkāk savienot viedu, dzīvotajos gados balstītu, vīrišķību un trauslu jūtīgumu. Ronalda Kītona 2015. gadā sarakstītā luga, kas veidota kā Vinstona Čērčila iekšējais monologs – atmiņu kaleidoskops pie molberta, ir aktiera jaunākais, viņa talanta cienīgais izaicinājums, ar ko viņš spīdoši ir ticis galā.
Daudz laimes, Tāli!
