DALIŅŠ

Latvijas vēsturi veido ne tikai notikumi, skaitļi un fakti, bet arī personības. To vidū, bez šaubām, ir slavenais soļotājs Jānis Daliņš (1904–1978), kurš ieguva sudraba medaļu 1932. gada olimpiskajās spēlēs Losandželosā un kļuva par pirmo Eiropas čempionu soļošanā 1934. gadā Turīnā. Komponista Jāņa Āres fokstrots Ak, kaut man Daliņa kājas būtu bija ārkārtīgi populārs Daliņa ziedu laikos un ir pazīstams joprojām. Daliņa vārdā ir nodēvēta iela viņa dzimtajā Valmierā un Rīgā. Par godu sportistam Valmierā ir nosaukts stadions.

Skaistus vārdus 1978. gadā Austrālijā, kad Daliņš aiziet mūžībā, viņam ir veltījis sporta žurnālists Arnolds Šmits: «Trīsdesmitajos gados no jebkādiem apspiedējiem brīvajā Latvijā tas nebija tikai Daliņa laikmets, bet tolaik jaunais puisis no Valmieras pievārtes ar savu vitalitāti un uz sava sporta tērpa nesot Latvijas krāsas it kā simbolizēja visas mūsu jaunās valsts elpu, dzīvot gribu.»

Nerimstošā kustība

Šie vārdi ir ierakstīti arī Valmieras Drāmas teātra izrādes Daliņš programmā. Atdodot godu slavenajam valmierietim, iestudējuma veidotāji – pirmkārt jau scenārija autors Mārtiņš Meiers un režisors Toms Treinis – ir izvēlējušies leģendārās personības tēlu nevis konstruēt, bet dekonstruēt. Tam ir interesantas un arī apšaubāmas blaknes. Uzticot Daliņu spēlēt septiņiem aktieriem un aktrisēm, netiek radīts viengabalains personības atspulgs, netiek radīts portrets, galu galā par Daliņu neuzzinām vairāk kā no izrādes programmas. Toties skatītājam tiek radīta jaudīga notikuma klātbūtnes sajūta, katram no septiņiem aktieriem fiziski izsoļojot Daliņa Losandželosas distanci uz neuzkrītoša un nenogurdināma trenažiera, – tā ir izrādes caurviju darbība, ap kuru vijas pārējais sižets un Daliņa biogrāfija.

Trāpīga ir Kristapa Kramiņa lakoniskā scenogrāfija, ko papildina Martas Treines sarūpētie sportiskie kostīmi aktieriem, – tukšs spēles laukums, kurā vajadzības gadījumā tiek uzcelta trimdā devušos latviešu telts, un tāda kā milzu loga (otrajā cēlienā – durvju) aila dibensienā, aiz kuras, krūmiem pašķiroties, zib Losandželosas ainavas (videomākslinieks Toms Zeļģis). Tieši šī nerimstošā kustība uz trenažiera un videoattēlā komponista Platona Buravicka elektroniski spriegās mūzikas pavadījumā kļūst par izrādes galveno veiksmi. Jestro Āres fokstrotu Platons Buravickis izrādes finālā ir pārveidojis par lēnu romanci sievietes balsī, kas raisa skumju sajūtu par Austrālijas trimdinieka likteni, kurš izjauca spožo sportista karjeru un, vēl svarīgāk, īsta Latvijas patriota iespēju novecot dzimtenē. Tomēr līdz skumju katarsei izrāde nenonāk. Kāpēc?

317. numurs

Dažādu vecumu un dzimumu ļaužu kopas metafora ir skaidra – mēs, latvieši, ikviens esam Daliņš, nu, vai vismaz varam būt. Katram no mums kādā brīdī uz krūtīm var tikt uzlīmēts Daliņa numurs Losandželosas olimpiādē. Izrādes problēma ir sairšana pa vīlēm vispirms dramaturģiskajā un tad arī skatuviskajā līmenī, jo izrādes veidotāji ir aizrāvušies ar dažādiem Daliņa biogrāfijas faktiem un epizodēm un salikuši tās lai arī hronoloģiski lineārā, tomēr diezgan haotiskā secībā. Mazliet drudžaino iespaidu viengabalaināku mēģina darīt viena no izrādes aktieriem – Kārļa Dzintara Zahovska – izstrādātās kustību etīdes (palēnināta vingrošana, darbība galdnieka darbnīcā). Taču kustību mākslinieks, tāpat kā dramaturgs, ir profesija, un profesionālo iemaņu abās šajās pozīcijās ir pietrūcis. Izrādē ir interesantas epizodes – bez minētās soļošanas cauri Losandželosai pirmajā cēlienā tā ir pirkstu zaudēšana, Daliņam bērnībā spēlējoties ar sprāgstvielām no Pirmā pasaules kara laika. Otrajā cēlienā uzmanību grodi notur Ingus Kniploka un Janusa Johansona azartiskais dialogs, kad viņi spēlē šahu. Bet ir citas epizodes – piemēram, izfantazētais atjaunotās neatkarības laika Latvijas slavenākā soļotāja Aigara Fadejeva (Kārlis Dzintars Zahovskis) dialogs ar Eduarda Johansona Daliņu –, kuras ir garlaicīgas un stieptas. Ir sajūta, ka autoru grupu ir aizrāvusi materiāla meklēšana un izzināšana, bet pietrūcis padoma, kā šo materiālu padarīt scēniski saistošu. Neko negribas pārmest aktieriem, kuri neatkarīgi no vecuma grupas ar atdevi fiziski un emocionāli iejūtas gan Daliņa lomā, gan epizodiskos personāžos. Tā kā viņiem netiek dots uzdevums veidot tēlus, varam novērtēt Annas Neles Āboliņas, Eduarda Johansona, Janusa Johansona, Ingus Kniploka, Ineses Ramutes, Klintas Reinholdes un Kārļa Dzintara Zahovska personības vaibstus, kurus viņi ļauj mums nojaust, pat slēpjoties aiz krekliņiem ar 317. numuru uz krūtīm.

VALMIERAS TEĀTRA IZRĀDĒ “DALIŅŠ” IZCILĀ SOĻOTĀJA JĀŅA DALIŅA DZĪVE ATKLĀJAS KĀ LOMU SPĒLE UN KĀ ATSEVIŠĶU LAIKA NOGRIEŽŅU VIRKNĒJUMS.

Jau otro reizi par sportu

Valmieras teātra jauniestudējuma vizuālais tēls kopš rudens jau otro reizi vēstī par sporta tematiku. Ineses Mičules “Jāzeps un viņa brāļi” skatītājus “aiztransportēja” uz peldētāju treniņiem, nule tapušais Toma Treiņa “Daliņš” aizved uz Losandželosas stadionu un ielām, kur soļotājs valmierietis Jānis Daliņš 1932. gadā olimpiskajās spēlēs izcīna sudraba medaļu. Sporta apģērbi, dalībnieku kārtas numuri, sacensību nokaitētā atmosfēra, uzvaras saldums un zaudējuma rūgtums vienlīdz trāpīgi raksturo Raiņa bībelisko iztēli un autentiskos dokumentos balstīto stāstu par izcilo soļotāju, Valmieras sporta dzīves organizētāju un prasmīgo lauksaimnieku Jāni Daliņu.

Izrāde iešūpojas lēnām, spēles noteikumi nedodas rokā uzreiz, bet, kad nu tomēr preses relīzes nelasījušam un kultūras ziņu sižetus neredzējušam skatītājam izdodas tos aptvert, jāatzīst, ka izrādes arhitektūra, tēlu sistēma un norišu secība veidota pārskatāmi un loģiski.

Metafora cilvēka dzīvei

Scenogrāfs Kristaps Kramiņš “Kurtuves” spēles laukumā iekārtojis neitrālu, dzeltenīgā tonī iekrāsotu telpu, no kuras ar gaismu mākslinieka Oskara Pauliņa svētību uzvējo bezpersoniski saulaina noskaņa. Labajā un kreisajā pusē atrodas durvis, skatītājiem tieši pretī – liels logs, kuru aizsedz vaskaini zaļu augu mudžeklis – varbūt lauru koki kā norāde uz sacensību, kurā kāds saņems uzvarētāja vainagu? Spēles laukumā uznāk sportiski ģērbts aktieris – Kārlis Dzintars Zahovskis, līdzi nesot trenažieri. Lietišķi, bez steigas uzstāda ierīci, iesprauž rozetē kontaktdakšu, iedarbina slīdošo lenti un sāk pa to soļot. Zaļo augu aizkars logā negaidīti pašķiras, un skatam atklājas Toma Zeļģa sarūpēts video – Kalifornijas ainava ar privātmājām, plašām ielām un koši zilām debesīm.

Soļošanas temps izrādes laikā mainīsies un mainīsies arī soļotāji – katrs no septiņiem aktieru ansambļa dalībniekiem savu reizi kāps uz slīdošās lentes un ar Daliņa 317. numuru uz krūtīm trauksies pretī olimpiskajai sudraba medaļai. Režisora pieteikums ir nepārprotams – Daliņa olimpiskais soļojums kalpo kā metafora cilvēka dzīvei, gājumam no spriganas bērnības, ko, izveicīgi stilizējot pusaugu puišeļa uzvedību, izspēlē Klinta Reinholde, līdz sāpīgas pieredzes rūdīta vīra mazliet salīkušajam stāvam un lēnīgajai gaitai Janusa Johansona izpildījumā.

Divas ar pusi stundas ilgajā soļojumā, kuram vienlaidus plūdumu piešķir Platona Buravicka mūzikas mundrais ritējums, ik pēc brīža ielaužas atsauce uz kādu svarīgu Daliņa dzīves epizodi, un Losandželosas tveicīgo ainavu soļotāja fonā nomaina Valmieras ieliņu skati.

Attēlstāsts

Aktieru komanda katru nozīmīgu pavērsienu Daliņa dzīvē akcentē ar mēmu mirklīgi sastindzinātu mizanscēnu jeb tablo. Izrādi šāda paņēmiena izmantojums dara attāli līdzīgu viduslaiku promenādes teātrim, kur skatītājus gājiena maršrutā priecēja t.s. dzīvās bildes, bet, ja taujājam pēc laikmetīgākiem analogiem, prātā nāk komikss jeb attēlstāsts, kas vizuāli atraktīvā un apzināti shematizētā veidā izseko kādam sižetam.

Daliņš ir Jānis, un par viņa vārda dienas līksmību izrādē vēstī ozollapu vainagi. Bet tad spēles telpu piepilda garaiņi un vainagi pārvēršas pirts slotās, ko sparīgi vicina pērties gribētāji. Vēl pēc brīža esam liecinieki olimpiādes satraukumam un priekam. Pieci ozollapu kroņi uz mirkli tiek sakārtoti olimpisko apļu “rakstā”, un par Latvijas panākumu signalizē mākslas vingrotāja lente valsts karoga krāsās.

Izcīnītajam sudrabam ir varena rezonanse. Kārlis Ulmanis Daliņa panākumus novērtē ne tikai ar rokasspiedienu, bet arī ar dāsnām praktiski noderīgām dāvanām. Aktieri šajā ainā izspēlē etīdi, kurā prezidenta palīgi slavenā sportista priekšā citu pēc citas novieto lielas koka kastes, par kuru saturu – vannas istabai nepieciešamo aprīkojumu – informē logo uz kastes sāniem.

Tā kā Daliņa dzīvē augstāko virsotni iezīmē sasniegumi soļošanā, gluži likumsakarīgi, ka izrādē tiek īpaši izcelta un objektivizēta tā ķermeņa daļa, ar kuru saistās viņa sportisko ambīciju piepildījums. Vairākās epizodēs aktieri ir apgādāti ar butaforijām – biksēs vai svārkos tērptām ķermeņa lejasdaļām. Viņi veikli darbina savas papildu ekstremitātes, gan radot uzskatāmu priekšstatu par sacensību skatītāju drūzmēšanos, kad interesenti burtiskā nozīmē kāpj cits citam uz galvas, gan raisot pārdomas par cilvēku kā fragmentētu un manipulējamu būtni.

Septiņi Daliņi

Par to, ka cilvēks nav “viengabala lielums” vēstī arī lomu sadalījums. Daliņu pamīšus atveido visi septiņi izrādes dalībnieki, kuri pēc vajadzības pārvēršas arī par citām darbības personām. Daliņa dzīve tādējādi atklājas kā lomu spēle un kā atsevišķu laika nogriežņu virknējums. Ienākšanai sporta pasaulē seko uzvaras un zaudējumi; veiksmīgu lauksaimnieka un novada sporta dzīves organizētāja karjeru pārtrauc karš; bēgļu gaitas noslēdzas ar mūža nogali svešumā. Katrā no šiem nogriežņiem Daliņš tiecas sevi realizēt, un, lai tas varētu notikt, viņam jākļūst par “citu”, pakļaujoties konkrēto apstākļu prasībām.

Klinta Reinholde, tieva kā smilga pļavā, ietērpta kostīmu mākslinieces Martas Treines dizainētā rozā triko un pelēkā jakā, ar izaicinošu dīdīšanos atgādina par tiem laikiem, kad Jānis Daliņš vēl ir tikai Janka. Vēlāk jaku nomainīs gaisīgi svārki un līgavas plīvurs – aktrise kļūs par Daliņa iecerēto, kura uzticīgi noliec galvu mīļotajam uz pleca un seko bēgļu gaitās. Anna Nele Āboliņa šķiet esam ņiprākais un dumpīgākais no Daliņiem. Sarkanā treniņtērpā, kas kā spilgts plankums izceļas uz telpas gaišā fona, zirgastē sasietos matus purinādama, viņa katru soli sper ar apņēmību un kategoriskumu. Gēni droši vien, jo izrādes sākumā aktrise spēlē arī Jāņa māti, kura, iekrampējusies Ingus Kniploka rāmi atturīgajam tēvam elkonī, enerģiski zibina acis un nerada ne mazākās šaubas par to, kurš ģimenē ir noteicējs. Ineses Ramutes Daliņa soļojumam stoisku mieru un smagnējību piešķir gados krātā pieredze un, jādomā, arī zināšanas par to, ka dzīvē viss nenotiek, kā iecerēts, bet – jādzīvo vien uz priekšu.

Januss un Eduards Johansoni ārpusteātra dzīvē ir tēvs un dēls, izrādē viņiem dota iespēja satikties kā viena tēla divām dimensijām, jo izrādes laika ietvars ļauj nolikt cieši blakus jaunību un briedumu, pagātni un nākotni. Eduards Johansons ir Daliņa spēka gadu portretētājs. Kalsns, noteiktiem, kā akmenī iecirstiem vaibstiem, bet ar romantiska sapņotāja gestus. Sportiska aizrautība Eduarda Johansona Daliņā neapšaubāmi dominē pār veiksmīga lauksaimnieka lietišķību.

Janusa Johansona klātbūtne atsauc prātā spožo parodētāja un komiķa reputāciju, kāda aktierim bija studiju gados un uzsākot darbu Valmieras teātrī. Iespējams, tālab spilgtāks šķiet nevis paguruma skartais Daliņš, bet ar polsterētu vēderu aprīkotais Kārlis Ulmanis, ko Januss Johansons atveido ar atturīgi gaumīgu ironiju.

Vārdos klausīties būtu garlaicīgi

Šī rādās esam Kārļa Dzintara Zahovska “ieraudzīšanas” sezona. Rudenī Viestura Roziņa saturiski paplānajā kustību izrādē “Atraitnes dēls” aktiera ķermeniski atraisītais eksistences veids kļuva par paliekošāko vērtību. Savukārt “Daliņā” uz Zahovski ir interesanti skatīties gan tad, kad viņš soļo uz trenažiera lentes, ievērojot Daliņa tehniku “papēdis – pirkstgals, pirkstgals – papēdis”, gan arī tad, kad izspēlē kādu no pārējām darbības personām, katru apveltot ar plastisku izteiksmību.

Zahovskis ir arī izrādes kustību konsultants. Protams, iestudējuma tapšanas gaitā neiesvaidītam skatītājam nav viegli saprast, vai aktieru kustības veids ir bijis paredzēts jau scenārijā un režisora iecerē, vai varbūt tas ir uzlūkojams kā ansambļa kopīga darba rezultāts. Vai arī – tikai un vienīgi kustību konsultanta nopelns. Tā vai citādi, tieši kustību partitūra izrādē valdzina gan ar asprātību un humora izjūtu, gan arī ar pārdomātu orķestrējumu. Tajā atrodas vieta gan unisonam, kad visi septiņi aktieri vienlaikus ļaujas vienam un tam pašam žestam, gan daudzbalsībai, kad katrs no septiņiem Daliņiem treniņā vai dzīves situācijā veic atšķirīgu darbību, kamēr fonā turpinās olimpiskais soļojums. Mazsvarīgi nav arī tas, ka aktieru fiziskā izpausme, ievietota stingri noteiktā formā, dara viņu sniegumu mazāk atkarīgu no individuālā šarma un personības pievilcības.

LTV1 ziņu sižetā Kārlis Dzintars Zahovskis aizrautīgi stāsta, cik ļoti “daliņiskā” soļošana ietekmē ķermenisko un garīgo izpausmi, diktējot savus noteikumus. Kustība ļauj pateikt to, ko vārdos klausīties būtu garlaicīgi. Nevar nepiekrist. Nepieciešamība runāt tekstu vienlaikus ar precīzu kustību dramaturģiju piešķir aktieru klātbūtnei jutekliskumu, liekot arī skatītājam fiziski sajust spriedzi, kas piemīt Daliņa sacensībai ar dzīvi. Un par dzīvi. Starp citu, tekstu “papēdis – pirkstgals, pirkstgals – papēdis” ilgstoši atkārtot ir tikpat sarežģīti kā visiem aktieriem labi zināmo mēles mežģi “šis žagaru saišķis nav mans žagaru saišķis”.

CV un tilts no pagātnes uz tagadni

Scenārija autors Mārtiņš Meiers līdz ar režisoru Tomu Treini un pārējiem izrādes veidotājiem ir pamatīgi iedziļinājies Daliņa dzīves faktos un notikumos. Spriežot pēc programmas grāmatiņā izteiktajām pateicībām, tikuši pieaicināti arī konsultanti – soļotājs Arnis Rumbenieks un treneris Aivars Rumbenieks, tāpat savu artavu devuši Daliņa trīs bērni, kā arī vēsturnieks Kārlis Sils. Rezultātā tapis aptverošs Daliņa dzīvesstāsts, sākot no bērnības Valmieras apkaimē līdz mūža nogalei tālajā Austrālijā.

Bet dzīvesstāsts nav tikai cilvēka dzīves faktu un notikumu virknējums. Tajā atklājas kultūras pieredze, tradīcijas, sociālā vide, citiem vārdiem – dzīve ar tās likumsakarībām. Pirmizrādes vakarā gan jautājums par likumsakarībām, kā mēdz teikt, “palika atvērts”. Vai Daliņa detalizēti izklāstītais CV vēstī par to, ka izciliem sasniegumiem neizbēgami seko neveiksmes? Vai par to, ka liktenis būtu varējis iegrozīties citādi, ja ne laikmeta skarbās grimases ar karu, okupāciju un trimdinieka gaitām? Varbūt par to, ka spīts un neatlaidība ļauj tikt galā ar dzīves likstām? Vai vēl par ko citu? Iespējams, atbilde nāks laika gaitā, jo iestudējums tikko ir uzsācis skatuves dzīvi.

Un vēl. Izrādes veidotāju vēlme mest tiltu no pagātnes uz tagadni ir saprotama, jo galu galā pagātne mūs interesē tiktāl, ciktāl tā palīdz saprast tagadni. Tomēr epizode, kurā Daliņš gadiem pāri spiež roku šodienas izcilākajam soļotājam Aigaram Fadejevam, un izrādē integrētā diskusija par SOK lēmumu neitrālo sportistu statusā Parīzes olimpiādē atļaut piedalīties arī Krievijas un Baltkrievijas pārstāvjiem likās drīzāk iemaldījusies no “citas operas” – sociālo tīklu ātrās reaģēšanas azarta, nevis mākslinieciskas analīzes nolūka iedvesmota.

Lai vai kā, izrāde palīdz Daliņa personiskajai dzīves pieredzei nenogrimt nebūtībā kopā ar aculieciniekiem. Tā neapšaubāmi uzrunā kā valmieriešu cieņas apliecinājums izcilā novadnieka mūžam un viņa kāju fenomenālajai veiktspējai.

Valmieras teātra izrāde Daliņš — stāsts par sportistu un latviešu vīrieti vēstures griežos

Droši vien Latvijā jādzīvo zem akmens, lai nebūtu dzirdēts Jāņa Daliņa vārds. It īpaši Valmierā, kur slavenā soļotāja, Latvijas pirmā olimpiskā medaļnieka vārds iemūžināts gan ielas, gan stadiona nosaukumā.

Šī sezona Valmieras Drāmas teātrī, viņu pašu vārdiem izsakoties, rit teātra simtgades un vīriešu zīmē, tāpēc izrāde par slaveno valmierieti šķiet loģiska izvēle. Par savējiem, par izcilo un neparasto. Kaut uzreiz prātā nāk arī paradokss: īstenībā jau slavenību likteņos mūs piesaista tikai tas, ko varam attiecināt uz savu dzīvi… Tāpēc būtiskākais jautājums šoreiz ir arī vienkāršākais: kāpēc šodien veidot izrādi par Jāni Daliņu?

Režisora Toma Treiņa izrāde tapusi pēc aktiera Mārtiņa Meiera scenārija.

Autoru teksti programmiņās bieži mēdz būt maldinoši, bet šoreiz, lasot abu izrādes autoru ievadvārdus, rodas līdzīga sajūta kā skatoties iestudējumu: katram no viņiem bijusi sava tēma. Treinis runā par Daliņa ceļu uz zeltu — cīņu, kas sportista mūžā ir viņa lielākā uzvara un zaudējums vienlaikus, jo kārotās olimpiskās zelta medaļas vietā nākas samierināties ar sudrabu.

Savukārt Meiers stāsta par iespaidu, kādu uz viņu atstājušas tikšanās ar vīriešiem, kas Otrā pasaules kara laikā devās trimdā jau pieaugušā vecumā.

Nebūtu precīzi teikt, ka izrāde salūzusi divās daļās, diemžēl abas tēmas mākslinieciski vienkārši nav satikušās, tāpēc par Daliņu ir grūti rakstīt: iespaidi pārāk pretrunīgi.

Taču jāsāk ar virsotnēm — režisora Treiņa izrādei radīto formu, kas ir vienkārši lieliska. Iestudējums sākas, kad spēles telpā Kurtuve tiek iznests trenažieris, uz kura lentes cits pakaļ citam kāpj visi izrādes aktieri, lai kopējiem spēkiem nosoļotu gan izrādi, gan Daliņa Losandželosas olimpisko spēļu soļojuma atmiņu ceļu. Aktieri Anna Nele Āboliņa, Eduards Johansons, Januss Johansons, Ingus Kniploks, Inese Ramute, Klinta Reinholde, Kārlis Dzintars Zahovskis — solis katram savā stilā, bet kopā viņi rada spēcīgu poētisku tēlu.

Scenogrāfs Kristaps Kramiņš izrādei uzbūvējis istabu, kuras milzīgajā logā Platona Buravicka mūzikas pavadījumā rimti «tinas» Toma Zeļģa veidots video. Tajā redzamas Losandželosas ainas, kas brīžam kļūst par Valmieras ielām, bet īstenībā šī ir atmiņu telpa, kurā ceļo Daliņš. Un aktieru soļojumā slēpjas visa būtība — tas ir dokumentālais teksts par konkrētu sportista startu (kurā kilometrā kas notika, laikapstākļi, sarežģījumi, stratēģija utt.), bet šķiet, ka izsoļots tiek mūžs… Katrs no aktieriem pārmaiņus kļūst par Jāni Daliņu, un rodas sajūta — tā ir līdzība par dzīvi, jebkura cilvēka dzīvi.

Iedomājos — interesanti, kādu iespaidu izrāde atstātu, ja režisors būtu izdarījis mazliet ekstrēmu, bet estētiski tīrāku izvēli un visu pārējo noskaldījis nost… Taču to mēs neuzzināsim, jo pa vidu stāstam par Losandželosas spēlēm iemontēta virkne etīžu, kuru mērķis, šķiet, ir «piesiet» izrādi konkrētajai Jāņa Daliņa biogrāfijai. Iecere saprotama, izpildījums — ne tik ļoti, lai gan nebūtu godīgi teikt, ka aktieri darbojas slikti. Nē, daļa etīžu ir asprātīgas un mērķtiecīgas, bet netrūkst arī vājāku vai jēdzieniski lieku. Bet pats galvenais — ko tās stāsta?

Izrāde Jāni Daliņu skatītājam it kā parāda, taču viņa mūžs, personība netiek interpretēta ne savā, ne mūsu laikā. Stāsts par izcilu sportistu tas ir tikai vārdos. Vismaz man nekļuva skaidrs, kas Daliņa personībā bija tik īpašs (raksturs? apstākļi? motivācija?), lai sasniegtu to, ko viņš sasniedza.

Bet varbūt izrāde ir stāsts nevis par konkrēto Daliņu, bet par vīrieša likteni 20. gadsimta vēstures griežos?

Intuitīvi šķiet, ka varbūt tieši tas izrādes veidotājus interesējis vairāk, jo labu daļu izrādes var kopsavilkt zem virsraksta «dzīve, kas beidzās 36 gadu vecumā» (citiem vārdiem sakot, okupācijas dēļ Jānis Daliņš bija spiests emigrēt). Tas ir… mūsdienīgi.

Neliekuļojot — pašreizējos apstākļos Latvijā droši vien daudzi cilvēki ir pārdomājuši, kā rīkotos, ja vēsture atkārtotos. Pret drosmi publiski runāt par tik potenciāli traumatisku tēmu ir jāizturas ar vislielāko cieņu, tikai… tas ir grūti, ja (kā šajā gadījumā) saruna notiek virspusēji un pat naivi.

Ko ar šīm pretrunīgajām domām iesākt? Atbildes var būt divas. Gluži tehniski: izrādē Daliņš labi var redzēt, cik nozīmīga teātrī ir prasme rediģēt. Domāju, ka izrādei bija visas iespējas un priekšnoteikumi izveidoties par ko ļoti, ļoti labu. No otras puses, izrādes trūkumi, protams, skatītājam nevar liegt aizsāktās tēmas un pārdomu pavedienus risināt pašam.

Un vispār — tas, ka pēc izrādes ir, par ko domāt, nav nemaz tik maz…