Sandra @ 2024-09-29
Lai kaut cik remdētu vilšanos par izrādi, pārlasīšu romānu.
Armands Kalniņš @ 2024-09-27
Izrāde „Valmieras puikas” Valmieras teātrī, Pāvila Rozīša romāna motīvi, dramaturģe – Ance Muižniece, režija – Jānis Znotiņš, skatījos 26.09.2024. atjaunotās teātra ēkas Lielajā zālē.
Izrāde laimīgā kārtā nav reālistiska, tajā mēģināts ar kustībām (atbilstoši un ietekmīgi iekārtotā telpā) un mūziku akcentēt idejisko. Skolotājas Gravas skolēnos iesētie latviešu valodas un cilvēku pašcieņas graudi uzdīgst brīvībā, brīžiem pārmērīgi un nežēlīgi, bet citādi nav iespējams, kā šķiet. Taču, ja naids pret nebrīvi pārmāc cilvēcisko, tas zudina, kā labi zinām, gan cēlās idejas, brīvību, gan pašus cīnītājus. Spēcīgs vēstījums, skarba, būtiska izrāde.
Andra Gulbe @ 2024-09-01
Ir puzles un ir kārtis. Dažādas spēles. Šī izrāde ir zolīte. Trumpji- kustības, mūzika, scenogrāfija, teksts. Zoles spēlētāji- aktieri- visu prot un dara. Kustības ir izdomātas lieliskas. Mūzika- ir, kam patīk, bet ir, kam ļoti nē. Scenogrāfija- arī savas ambīcijas. Teksts- vietām izcils. Bet kāds ir stāsts?
Valmieras puikas- tad ļoti gribējās par viņiem. Kādi viņi bija, par ko sapņoja, ko tajā laikā klausījās, ko darīja... kāpēc mēs viņus pieminam... Izrāde bija vairāk par meitenēm 🙁
Vai šī izrāde ir 15+, nez nez.
Ejot uz teātri, labāk lieku puzles. Saliktajai bildei jābūt skaidrai un saviļņojošai. Tad ir 💯
Sandra @ 2024-09-01
Pēc izrādes noskatīšanās joprojām ir duālas sajūtas: no vienas puses - izrāde ir mūsdienīga, dinamiska, ar lielisku aktierspēli, muzikālo fonu un horeogrāfiju. No otras puses - izrādē no P.Rozīša romāna burvības tā pamaz.
Secinājums: kaut izrāde manas gaidas nepiepildīja un lielāks baudījums no tās būtu, ja romāns "Valmieras puikas" nebūtu lasīts un iekritis sirsniņā, iesaku tomēr to noskatīties, jo izrādes vēstījums patiesībā ļoti sasaucas ar mūsdienu realitāti.
Ilga Žeibe @ 2024-04-29
Iespaidīgi. Izrāde "Valmieras puikas". Neatslābu ne minūti, pat elpu aizturēju, kad likās - sirds apstāsies! Tik patiess tēlojums! Spožs aktieru tēlojums, vienreizīga horeogrāfija, režija super!! Un piekrītu, tā ir mīlestības vēstule pašai Valmierai!!
Oskars Kaulēns @ 2024-04-28
Revolūcijas mēdz aprīt savus bērnus, tā tas notiek. bet tas nenozīmē, ka nav vērts mēģināt. “Valmieras puikas” ir ļoti, ļoti laba izrāde. Par konfliktiem ideālu un jūtu starpā, par drosmi uzdrīkstēties un katra tiesībām baiļoties. par cēlo un brutālo katrā no mums.
Dace S. @ 2024-04-04
Izcila izrāde! Izcila aktierspēle! Aktieri spēlē ar degsmi un lielu atdevi - to nevar nesajust. Tas bija baudījums!
Evija @ 2024-03-21
Izcils skaņas celiņš! Labs horeogrāfiskais materiāls. Epizožu izrāde bez centrālā stāsta. Vietā naratīvs "kad daudz ir par daudz".
Liene @ 2024-03-18
BRAVO rež. Znotiņam un Valmieras teātrim.
Scenogrāfija, horeogrāfija, mūzika, noskaņa, ĶERMENISKUMS!
Valmieras puikas trāpa visās karstajās tēmās - sievietes 'vieta', zināmās pasaules pārveidošana(ās), klusi skaļie kliedzieni.
Man šķita, ka pēc Rotkho vairs nekas nebūs; ir, ir un IR!
Agate @ 2024-03-17
Labākā izrāde, ko esmu redzējusi pēdējos gados.
Egita @ 2024-03-17
Šovakar biju uz Valmieriešu izrādi "Valmieras puikas" - vecais labais Rozīša romāns par pārmaiņām, idejām, aizraušanos un sacelšanos.
Izrāde ir vizuāli neprātīgi skaista un iespaidīga - horeogrāfija, gaismas, tērpi, scenogrāfija...
Un man patīk, ka režisora Jāņa Znotiņa izrādes ir mazliet neērtas... ar režisora izceltiem akcentiem, ar pēcpārdomām un garšu pēc...
P.S. Znotiņa spēja trāpīt uz topiku, kas būs superaktuāls 3 dienas pirms pirmizrādes ir vienk mistika!
Gunārs @ 2024-03-16
Sekss, varmācība un mazliet revolūcijas. Sajūtas pēc izrādes “Valmieras puikas” VDT. Vilšanās laikam tomēr nebūs īstais vārds. Teiksim tā – es no šīs izrādes gaidīju ko citu. Stipri ko citu! Atceroties, kādas brīnišķīgas izrādes jauniešiem VDT iestudējis Jānis Znotiņš – “Staburaga bērnus”, “Dievs. Daba. Darbs”, es gatavojos azartiskam un ar baudu tveramam stāstam par Valmieras puikām un meitenēm. Zinu, ka viņš to spētu paveikt! Kāpēc no Rozīša romāna pirmajā cēlienā bija jārada pārspīlēta “mee too” tēmas manifestācija par sieviešu seksuālo pazemošanu un nelīdztiesību, ir grūti saprotams. Pie tam to paužot ar tēlu klaji erotiskām (ja izvarošanu var saukt par erotiku) darbībām, kas kulminē 25 gadus jaunās skolotājas Ritas Gravas (Klinta Reinholde) seksuālā sapņa vīzijās (tajās ievijot arī homoseksuālus motīvus). Paldies Dievam un režisoram, ka VDT aktieri vismaz paliek apģērbušies! Tēma, protams ir sāpīga un svarīga, nenoliedzu. Ģimnāzijas vadītāja Oša (A. Apinis) uzmākšanās jauniņajai skolotajai skaudri sasaucas ar Mūzikas Akadēmijā notikušo – tik ļoti, ka jāsāk domāt, vai šī aina tika iestudēta pirms vai pēc skandāla. Un uz to ir grūti noskatīties. Kad tev no skatuves aumaļām gāžas virsū vardarbība un pazemošana, gribas bēgt prom. Vardarbību izrādē manifestē pārsvarā viens tēls – Kārļa Freimaņa sadistiskais policijas priekšnieks Kutuzovs. Bet nu tā, ka pietiek visiem un pārpārēm! Jā – bija brīdis, kad apsvēru, vai šī tiešām nav tā VDT izrāde, no kuras es aiziešu nesagaidījis beigas. Kāds kungs to izdarīja (bet varbūt viņam vienkārši vajadzēja uz tualeti). To, ka publika nav sajūsmā un jūtas neērti varēja just fiziski. Par daudz “mee too”. Un kas par daudz, tas par skādi, kā teica vectēvs. Tas vairs neraisa līdzjūtību, bet aizkaitinātību. Pēc izrādes radās jautājums – cik šajā izrādes koncepcijā “vainojams” režisors un cik – pārējā komanda? Izlasot izrādes programmiņu (noteikti iesaku nopirkt) top skaidrāks, ka augstāk aprakstītā tēma vairāk ir dramaturģes Ances Muižnieces inspirēta. Znotiņš savā komentārā runā par puikam un revolūciju. Otrais cēliens tad nu vairāk pieder Znotiņam – seksuālā revolūcija ir beigusies, sācies Piektais gads. Šis cēliens nu jau vairāk sasaucas ar romānu un to, ko sākotnēji gaidījām no izrādes. Diemžēl, lai saglabātu sasaisti ar romāna sižetu, nākas izlīdzēties ar romānā fragmentu “aizkadra” lasījumiem. Tas tā kā nešķiet ļoti labi. Vizuāli un mūzikas ziņā izrāde ir ļoti spēcīga un baudāma. Lakonisks skatuves iekārtojums – pelēki tērauda paneļi, kas no otras puses kvēlo sarkani, pieklājīgie koka paneļi no otras puses ir apdeguši melni (Scenogrāfe Pamela Butāne). Priekšzīmīgi glīti melnbalti ģimnāzistu, skolotāju un citu personāžu tērpi, kas pārtop revolucionāri sarkanos (kostīmu māksliniece Ieva Avotiņa). Fantastiska un sen neredzēta horeogrāfija, kas šoreiz ir daudz būtiskāka par runāto vārdu (horeogrāfe Agate Bankava). (Varētu padiskutēt par revolucionāru kā zombiju atveidošanu noslēgumā – es pat gaidīju, ka Peteris Laucis Kutuzovam pārkodīs rīkli). Neesmu sajūsmā (un nezinu, kurš ierindas cilvēks būtu) par latviešu “nepieradināto” mūziku, bet šeit tā ir vairāk nekā vietā, kā dūre uz acs, tā teikt (partitūras autors Rihards Zelezņevs). Es ne velti nosaucu visu “tehnisko” personālu – domāju, šeit būs “Skatuves naglas” un ne viena vien. Nu un, protams, aktieri – VDT jaunā un pati jaunākā paaudze, kas spēj realizēt un izturēt visu šo enerģijas haosu uz skatuves! Īpaši gribas pieminēt Annu Neli Āboliņu – viņas Adelīna kā uznāk otrā cēliena sākumā, tā savāc visu publikas uzmanību. Talants! Klinta Reiholde varonīgi "iznes" uz saviem pleciem galveno lomu pirmajā cēlienā. Fascinējoši eleganti izvirtīgs ir Ievas Esteres Barkānes mākslas skolotāja Lausa tēls. Bauda skatīties ! Rezumējot – es tā arī nespēju sev noformulēt, vai man izrāde patika. Visdrīzāk, nelaime tā, ka mēs braucām skatīties Pāvila Rozīša “Valmieras puikas” par jaunību un revolūciju, bet saņēmām Ances Muižnieces versiju ar pavisam citiem akcentiem. Ja to paturēsiet prātā, izrāde jums var pat ļoti patikt.
Evija @ 2024-03-16
Lielisks mūzikālais materiāls. Ja pavisam godīgi, tas "iznesa" izrādi. Aktieru darbs - profesionāls un baudāms, bet ..... gaidas bija lielākas, kā saņemtais materiāls. Kā teica otrs skatītājs, ar kuri kopā šo izrādi skatījāmies: "izrāde beidzās tā īsti nemaz nesākoties". Daudz mazu, labu epizožu, bet man tā visa bija par daudz.
Valdis @ 2024-03-15
Izķēzīts P.Rozīša romāns, jeb pareizāk sakot ļaunprātīgi izmantota atsauce uz šo romānu.
CentraMeitene @ 2024-03-15
Enerģiska, jaudīga izrāde.
Stella @ 2024-03-15
Dzīvojam vairāk kā 100 gadu vēlāk, bet darbs "Valmieras puikas" tik aktuāls arī šodien! Paldies par redzējumu un izrādi kopumā!
Dace @ 2024-03-15
Lieliska,dinamiska izrāde.