VALMIERAS PUIKAS

Ziņa, ka Valmieras teātris 100 gadu jubilejas sezonā jauniestudējumu plānā iekļāvis izrādi “Valmieras puikas”, balstoties uz Pāvila Rozīša pagājušā gadsimta 30. gados sarakstīto romānu, šķita vairāk nekā loģiska. Kā nekā – to iespējams uztvert kā atskatu uz paša teātra vēsturi, uz latviešu sabiedrības un Valmieras pagātni. Valmieras jauno puišu piemineklis, skulptores Timianas Munkevičas veidots, tagad sastopams pie Valmieras augstskolas ēkas. Tas joprojām atgādina par jaunu cilvēku sacelšanos pret pastāvošo varu (t.i., carismu) pagājušā gadsimta sākuma gados. Un arī par to, ka šī romāna virsrakstā liktā jēdziena saistība ar pilsētu Gaujas krastos ierakstīta uz laiku laikiem. Tomēr, zinot režisora Jāņa Znotiņa darbu ar jauniem cilvēkiem adresēta materiāla iedzīvināšanu, nu kaut vai ar tiem nenorimstošiem panākumiem, ko bauda viņa “Mēs, roks, sekss un PSRS”, bez gluži saprotamiem apsvērumiem intriģēja arī tas, kādā veidā jaunais iestudējums paredzējis uzrunāt skatītājus, vēstot par tālajiem 1905. gada notikumiem tepat, Gaujas krastos un Kauguru vērī.

Jānis Znotiņš, sadarbojoties ar dramaturģi Anci Muižnieci, scenogrāfi Pamelu Butāni, kostīmu mākslinieci Ilzi Vītoliņu, horeogrāfi Agati Bankavu, muzikālās partitūras autoru Rihardu Zelezņevu un gaismu mākslinieku Niku Ciprusu, skatītājus uzrunā enerģētiski spēcīgi, aizrautīgi un patiesi novatoriski. Kopīgās ieceres īstenošanā būtiska ir ceļabiedru izvēle, jo sasniegto rezultātu – izrādi, kas piedzimusi “Kurtuves” spēles telpā, tik tiešām apšalc pavasarīgi vēji. Par tiem jādomā, sekojot Ances Muižnieces dramatizējuma epizodēm, kas būtībā ir patstāvīgas ainas – izvērstas, pieturoties pie Pāvila Rozīša romāna vietas un laika apstākļiem, taču secīgu sižeta epizožu vietā attīstot galveno varoņu ceļu sevis un savas dzīves jēgas meklējumos. Izrādes pirmā daļa veltīta skolotājas Ritas Gravas centieniem iejusties provinces pilsētā, saprast pašai sevi, meklējot meitenīgo jūtu “objektu”. Otrajā daļā skatītājiem atklāta degsmes pilnā ģimnazistu darbošanās, kas aizrauj, suģestē un reizē arī biedē.

Savdabīgs koptēla izveidošanā ir kustību partitūras autores Agates Bankavas darbs, kas galvenajiem varoņiem liek izpaust “iekšējo balsi” ne ar sadzīvisku reakciju uz partnera teikto, bet parasti atbildēt ar dziļi noslēpto vērtējumu vai vārdos neizpaustu attieksmi. Varētu teikt, ka varoņi, darbojoties ar tekstu, izpauž zemtekstu, kā Ritas Gravas tēlotāja Klinta Reinholde sarunā ar Aigara Apiņa skolas direktoru Osi, kurš labprāt dziļi jo dziļi ielīstu jaunās kolēģes dvēselē.

Scenogrāfe Pamela Butāne piešķīrusi vērienu darbības vides iekārtojumam, un arī te nav nekā sadzīves realitātei atbilstoša. Nu, kaut vai Lapsiņu Frīdas otrā stāva istabiņa – skapjaugšā, kuru ne tikai ērti apdzīvo Gerdas Embures varone, bet pie viņas ierodas gan Rita, gan iemīļotais Cirmuļgalva – Oskars Moore. Tepat līdzās ir arī zīmes, kas ļauj iztēloties Gaujmalas mežu, vertikāli iekārtās metāla plāksnes un stabules uzrunā gan ar formu, gan materiāla nepielūdzamu vēsumu. Savukārt kostīmu māksliniece Ilze Vītoliņa bez jelkādiem tēlotā laikmeta knibuļiem varoņus ietērpusi melnbaltā. Baltās kreklblūzes, atstājot novārtā vēsturiska kostīma detaļas, ļoti veiksmīgi uzsver jaunību, jūtu tīrību un izceļ skatuves darba šībrīža aktualitāti.

Ar atzinīgu vārdu pieminams arī Riharda Zelezņeva darbs, veidojot izrādes muzikālo partitūru. Arī pazīstamu dziesmu aranžējumos, ritmos un noskaņās skan dzīva un nepieradināta mūzika, kas var pacelt garu un rosināt aktīvai darbībai.

Apakšvirsrakstā nosaucot savu kopdarbu par jaunu cilvēku revolūciju, radošā grupa ar pirmo izrādes brīdi savai iecerei aizrauj līdzi ne tikai visu aktieru ansambli, bet arī zālē sēdošos. Stāsts raisās strauji, ekspresīvā kustību valoda tūlīt dod signālu, ka izrādes varoņi tajā izpauž savu iekšējo attieksmi, citkārt slēpto vērtējumu, dažreiz pat situācijas vai rīcības zemtekstu. Te nav sadzīves reālismam raksturīgu epizožu, ir strupi, aprauti dialogi, kas pauž iekšējo trauksmi, steigu dzīvot un aizstāvēt savus uzskatus. Mūsu priekšā jauni, dedzīgi cilvēki, kas sapņo par to, lai mainītu pasauli, rīkojas tā, kā to saprot, pieviļas, kļūdās…

Un notiek neticamais – jaunības vēji aizrauj līdzi arī citus, gados jau krietni pieredzējušākos skatītājus, kas secīga, tradicionāla dramatizējuma “pa ainām” vietā spēj pakļauties ansambļa enerģijai, iegūstot tēlainas atziņas un domu aizmetņus. Jo līdz ar Sanda Runges noslēguma vārdiem par Piektajā gadā zaudētajiem biedriem Pētera Lauča tēlotājs atgādina par sava varoņa likteni, par tiem latviešiem, kas revolūcijas ideju izauklēja un vēlāk kļuva tai lieki. Šī, protams, ir šodienas mākslinieku piebilde, ar vēstures diktēto pieredzi paraugoties pagātnē. Līdz ar to doma par pretošanos apspiedējiem, par cīņu un ziedošanos tās mērķiem, par kādreiz reāliem notikumiem Gaujas krastos liek domāt arī par plašākām likumsakarībām. Un iestudējuma tiešos adresātus, cerams, rosinās apjēgt lielās vēstures likumsakarības. Par to, kas vajadzīgs, lai stātos pretī netaisnībai, kā cīnīties pret naidu un ļaunumu, un par daudz ko citu.

Pēc kopējas ieceres pirmajā daļā darbības centā ir jaunā skolotāja Rita Grava, Klintas Reinholdes atveidā kā trausla niedrīte, taču godīga un prasīga attieksmē pret saviem skolēniem un kolēģiem. Mazliet gan apjukusi savu jūtu sabangojumā un ilgās pēc mīlestības. Aktrise ļauj varonei dzīvot ar pilnu jaudu, tik skaista ir viņas jūtu apjausma pret Aksela Aizkalna studentu Dzirkali un tik graujoša ir apjēga par nogalināto cerību. Cita veida būtne ir Annas Neles Āboliņas atveidotā Adelīna Putniņa – vienā kustībā, vienā lidojumā un milzīgās dzīves alkās. Ievas Esteres Barkānes zem platmales ēnas aizslēpto mākslinieku Lausu un viņa mistiskās trīs māsīcas uztveram kā noslēpumainas, skolotājai Gravai līdz galam tā arī neizprotamas būtnes. Skatītāju tās, protams, intriģē, taču kopīgā provinces pilsētas ainā ar šīm personām saistās arī pa ironiskam akcentam.

Patvaldības nometni reprezentē Eduarda Johansona Smirnovs, Krišjāņa Stroda Gailis un Kārļa Freimaņa Kutuzovs. Ja Freimaņa varonis ir vērienīgi baiss, skaļš un nepārprotami “sliktais”, tad izpausmēs niansētāki un interesantāki ir abi pārējie censoņi.

Cīņa uz skatuves, ko iesākuši Valmieras ģimnāzisti, izvēršas nopietnā un aizrautīgā sadursmē. Sarkanie karogi Gaujmalas priedēs sauc kopā domubiedrus, izaicina pretiniekus un vairo cīņas sparu toreizējos ģimnāzistos. Bet Valmieras jauno aktieru paaudzes veikums, atainojot Pāvila Rozīša romāna notikumu atblāzmu, raisa cieņu un atzinību par problēmas aktualizāciju. Par aizrautīgo spēju, stāstot par pagātnes notikumiem, runāt šodien saprotamā valodā par mums svarīgo.

Valmieras teātra izrādei Valmieras puikas ir divas notikumu versijas — sievišķīgā un vīrišķīgā

Jaunu cilvēku revolūcija, raksta Valmieras teātris, un patiešām — Jāņa Znotiņa iestudētie Valmieras puikas ir izrāde jauniem skatītājiem. Grūti iztēloties padsmitgadnieku, kas neatsauksies iestudējuma enerģijai. Gados jauns aktieru ansamblis, stāsts par savas vietas meklējumiem pasaulē. Riharda Zelezņeva brīnišķīgi apdarinātas latviešu populārās mūzikas nepieradinātākas skaņas. Dinamika, ķermeniskums, vizuāls krāšņums. Agates Bankavas kustību partitūra un Pamelas Butānes scenogrāfija, abas veidotas it kā no mazām etīdēm, kas signalizē par nemieru, lūzumu, gaisā jaušamām pārmaiņām… Ritms vien aizrauj, bet, kad tas nogurdina, acs pieķeras faktūrām, krāsām, ķermeņu grupām. Gan skaisti, gan ar jēgu. Nav, kam nepatikt.

Tāpēc šī recenzija drīzāk domāta tiem, kuri (spriežu pēc atsauksmēm teātra mājaslapā) no klasiskā Pāvila Rozīša romāna iestudējuma gaida ko klasiskāku. Vai ir tā, ka režisors Jānis Znotiņš un dramaturģe Ance Muižniece piedāvā skatītājam savu — ar oriģinālu maz saistītu — versiju? Un — vai jums patiks?

Man izrāde patīk. Bet uzreiz jāatzīstas: pirms skatīšanās romānu nebiju lasījusi, un arī man prātā nāca — ko es domātu, ja par Valmieras puikām zinātu vairāk nekā tikai to, ka tie stāsta par 1905. gada revolūciju? Znotiņa režija iedvesmoja, un Rozīša 1936. gadā iznākušo literāro darbu izlasīju vienā vakarā; esmu priecīga — romāns savaldzināja! Bet vienlaikus — teksts arī pārsteidza.

Nevar apgalvot, ka romāns nebūtu par 1905. gadu. Tomēr par revolūciju autors raksta maz, droši vien nešauboties, ka tābrīža lasītāji to pārzina detaļās. Pieņemu, 20. gadsimta 30. gados Rozītim prātā nevarēja ienākt, ka pienāks laiks, kad par vienu no latviešu vēstures slavenākajām epizodēm zināšanas būs sarukušas līdz dažiem atslēgas vārdiem un priekšplānā iznāks tas, kas konkrēti viņa romānā aprakstīts. Bet uzrakstīta būtībā ir mīlestības vēstule Valmierai. Jā, Rozītis mazpilsētas kolorītu tēlo diezgan dzēlīgi, bet vienlaikus arī iejūtīgi — kāds traipiņš dvēselē, ko ļoti gribētos, bet no kaimiņa nekādi neizdodas noslēpt, ir katram, un tas toni izlīdzina: cilvēki kā jau cilvēki…

To, ka romānā dominē divas tēmas, uztvērusi dramatizējuma autore Ance Muižniece un izrādei arī piedāvājusi divus stāstus — sievišķo un vīrišķo notikumu versiju. Pirmais cēliens noris sievietes pasaulē. Tas ir subjektīvs stāstījums, kurā jaunā skolotāja Rita Grava tver tās Valmieras dzīves šķautnes, kas saistās ar pašas jūtām. Visbiežāk — viņas interesi par izvairīgo gleznotāju Lausu (Ieva Estere Barkāne) un vairīšanos no citu intereses par viņu pašu (direktora Oša lomā Aigars Apinis, skolotājs Smirnovs — Eduards Johansons, policijas priekšnieks Kutozovs — Kārlis Freimanis, students Dzirkalis — Aksels Aizkalns).

Klintas Reinholdes atveidojumā skolotāja Grava ir eksaltēta būtne, kura jūtas vīriešu apdraudēta. Daži skatītāji atsauksmēs ir sašutuši — kāpēc Pāvilu Rozīti vajadzēja papildināt ar Me Too tēmām? Bet paradoksālā kārtā romānā tā tiešām ir. Jā, to var nepamanīt, jo varoņu ir daudz, bet izrādē — viena. Romānā mijas varones un autora skats, izrādē palikusi tikai varones subjektīvā uztvere, tāpēc izrādes tonis ir asāks. Bet vārdi ir tie paši. Un ja arī varone izrādē šķiet narcistiskāka… Tēmai tas par sliktu nenāk; galu galā, cieņa attiecībās ir cilvēktiesības, nevis kaut kas tāds, kas sievietei būtu īpaši jānopelna ar rakstura nosvērtību vai ko citu.

Otrās daļas centrā nonāk puiku pasaule — aktieris Rūdis Bīviņš, Krišjānis Strods un īpaši Sandis Runge, kura atveidotajam Pēterim Laucim nākas laipot starp gaidāmās revolūcijas kaismīgu slavināšanu un mulsumu, nesaprotot, ko iesākt ar Annas Neles Āboliņas atveidoto Adelīnu. “Adelīna putniņš lido” aktrises spoži pašironiskajā tvērumā tiešām lido burtiski — ieskrienas un, hop, jau karājas Laucim kaklā un vaļā nelaidīs ne pa kam…

Taisnība, no Znotiņa Valmieras puikām par 1905. gada notikumiem neko īsti uzzināt nevar. Bet arī no romāna īsti ne. Izrāde rāda uzrakstīto, gaumīgi īsinot revolucionāros tekstus.

Taču izrādi Znotiņš nobeidz pēc sava prāta. Režisors nevis ļauj Laucim trimdā mierīgi gatavot pasaules revolūciju, bet uzdod jautājumu: ko 1905. gads Latvijai nozīmēja? Kas tika iegūts un kas zaudēts? Kāda bija izvēļu cena? Dažas sekas valmierieši arī izspēlē, bet īstas atbildes nav. Kāda gan arī varētu būt atbilde uz tik sarežģītu jautājumu… Šī izrāde skatītāju neaizvaino ar idiotiskiem vienkāršojumiem, bet mudina meklēt pašiem. Tajā skaitā romānā Valmieras puikas, kas, manuprāt, pēc izrādes būs atraduši jaunu lasītāju paaudzi.

Izrāde Valmieras puikas Valmieras teātrī risina dramaturģei Ancei Muižniecei aktuālo feministisko diskursu, 1905. gada revolūcijas noskaņas atstājot otrajā plānā

Šā gada 28. martā Valmieras novada dome pieņēma lēmumu par astoņu ielu pārdēvēšanu, arī par Leona Paegles ielas nosaukuma maiņu uz Pāvila Rozīša ielu. Šo notikumu zīmīgu dara vēstures fakts: Valmieras Drāmas teātrim padomju laikā bija Leona Paegles vārds, savukārt tieši šobrīd teātra repertuārā ir Valmieras puikas – Ances Muižnieces versija pēc Pāvila Rozīša romāna motīviem. Rakstnieka Linarda Laicena (viņš esot Valmieras puiku galvenā varoņa Pētera Lauča prototips) iela nav pārdēvēta.

NEPATĪKAMIE VĪRIEŠI

Pāvila Rozīša romāns, kaut arī pēc publicēšanas turpinājumos ticis nedaudz pārstrādāts, tomēr ir neviendabīgs un nav viegli dramatizējams. Retajās reizēs, kad šāds dramatizējums rādīts, izmantots Voldemāra Sauleskalna variants, taču ir skaidrs, ka jauniestudējuma režisora Jāņa Znotiņa variantam, kas domāts mūsdienu jaunatnei, ir vajadzīgs mūsdienīgs skatījums uz romāna notikumiem. Ance Muižniece ar Jāni Znotiņu ir sadarbojusies vairākkārt, veiksmīgākais teksts līdz šim, šķiet, ir Divas pasaules Nacionālajā teātrī, bet populārākais sadarbības auglis ir Mēs, roks, sekss un PSRS, kas, par spīti vēsturiskajām neprecizitātēm, pulcē pilnas zāles visā Latvijā.

Komentējot darbu ar tekstu, Ance Muižniece Valmieras puiku programmiņā reizē rotaļīgi, tomēr pašpārliecināti deklarē: «Tālāk šo stāstu pārņēmu es, sagrozīju autora rakstīto, piešķīru citus kontekstus pēc savas gaumes, vēlmēm un pārliecības.» Autore arī skaidro, ka viņai šķiet svarīgi runāt par sievietes jūtu pasauli, «jo Latvijas teātris redz gandrīz tikai vīrieša acīm, pat tad, ja mākslinieces esam mēs – sievietes». Tādējādi Valmieras puiku pirmais cēliens, stāstīts no Ritas Gravas skatpunkta, tipoloģiski līdzinās uzreiz divām režisora Elmāra Seņkova izrādēm Latvijas Nacionālajā teātrī – līdzīgi kā iestudējumā Ričards. Nekā personīga, mēs redzam notikumus nevis no malas, bet galvenā varoņa «galvā». Valmieras gadījumā tas atrisināts, realitāti deformējot ar Agates Bankavas kustību partitūru. Savukārt, pārstrādājot materiālu, Ance Muižniece un Jānis Znotiņš faktiski rīkojas tāpat kā Justīne Kļava ar Elmāru Seņkovu izrādē Spēlēju, dancoju – izmanto klasisko tekstu tikai kā atspēriena punktu tam, ko vēlas vēstīt šīsdienas skatītājam.

Pats par sevi paņēmiens ir leģitīms un, spriežot pēc dzirdētajām jauniešu atsauksmēm, mērķi sasniedz. Tas ir svarīgi.

Taču, tā kā Ritai Gravai šķiet, ka visi vīrieši viņu izģērbj ar skatieniem, kustību partitūra darbību ievērojami seksualizē, savukārt gandrīz katrs no izrādes vīriešiem – gan Ritai patīkamajiem, gan nepatīkamajiem – ir ļoti tipizēts, izceļot tikai vienu īpašību vai īpatnību un to pastiprinot ar kustībām. Tas dara tēlu attiecības klišejiskas un brīžiem sniedz maldu signālus. Tā skatītājs redz skolas direktoru Osi kā nepatīkamu tipu ar glodenes plastiku, taču Oša loma romānā ir daudzšķautņaināka.

Aigara Apiņa Osim raksturīga iezīme ir knipju sišana, Eduarda Johansona Smirnovam – roku vēzēšana. Smirnovu kā nelaimīgu un tieši tāpēc agresīvu cilvēku redzam ainā, kurā viņš piedzēries krīt smilšu kaudzē, un Klintas Reinholdes krietnā skolotāja Grava ar kāju viņa kritieniem braši piepalīdz. Igauņu izcelsmes zīmēšanas skolotāju Lausu režisors uzticējis Ievai Esterei Barkānei, izkāpinot mākslas pārstāvja citādību robustajā vidē, savukārt trim Lausa māsīcām ir drīzāk dekoratīva funkcija.

Attiecībā uz Ritas Gravas izjūtām, kas inscenējumā reducētas kā vīriešu slēpta seksuālā agresija pret sievietēm, gribētos gan piebilst, ka ar acīm un aizmuguriskām runām izģērbts provinces atmosfērā tiek katrs jaunpienācējs, bet mūsdienu skolā, kurā pedagogu kolektīvu veido sievietes, jebkurš skolotājs vīrietis varētu justies tikpat lielā diskomfortā kā Rita Grava Oša skolas paspārnē.

NEĒRTI SARKANAIS KAROGS

Valmieras puiku politiskais konteksts ir samērā mulsinošs. Ance Muižniece izrādes programmiņā norāda, ka romāns pirmoreiz publicēts žurnālā Atpūta 1935. gadā, un piebilst: «Uz visu, kas tapis autoritatīva režīma paspārnē, būtu jāraugās ar kritisku aci.» (Nesmalkjūtīgi aizrādīšu, ka domāts laikam gan autoritārs režīms.) Taču romāna tālākais liktenis liecina, ka to par piemērotu ir uzskatījusi arī padomju vara, pārpublicējot un dodot atļauju dramatizēšanai vairākkārt, vēl trakāk – romāns izdots arī trimdā. Jautājums ir, ko no romāna katrā konkrētajā gadījumā lasītājs izceļ.

Jāņa Znotiņa un Ances Muižnieces versijā par nozīmīgāko kļūst nacionālās neatkarības ideja, kas kulminē Ritas Gravas ģeogrāfijas stundā, kurā Latvijas upju uzskaitīšana pārvēršas par tādu kā revolucionāru tekstu izsaukšanu skaļi vai arī pašsuģestiju Vairas Vīķes-Freibergas «Mēs esam vareni, mēs esam diženi» manierē.

Jāpiebilst, ka te dramatizējuma autore ir pārstrādājusi ainu, kurā oriģinālā darbojas gan Pēteris Laucis, gan divi skolotāji, kas skatuves versijā neparādās, – Anna Asare un Ovčiņņikovs.

Pretrunīgo 1905. gada revolūcijas saturu un nozīmi izrāde būtiski piemin, taču neizvērš un neērtos jautājumus neatklāj darbībā. Karogs, kura pacelšana ir drosmes akts, ap kuru centrējas otrā cēliena darbība, ir sasodīti sarkans, un refleksiju par šo tēmu uz skatuves tomēr varētu būt vairāk, taču otrajā cēlienā Ilzes Vītoliņas kostīmos dominē oranžā krāsa. Mēs redzam jaunus, naivus, seksuāli norūpējušos puišus un vēl naivāku un divreiz seksuāli kārāku meiteni – Annas Neles Āboliņas Adelīnu, kura metas virsū savam upurim Pēterim Laucim ar tādu sparu un apņēmību, ka mainītās dzimumu lomās skatītāji sauktu, ka notiek izvarošana.

Sanda Runges Pēteris Laucis ir galvenais vēstītājs otrajā cēlienā, un aktieris izlīdzas ar sev raksturīgo simpātisko degsmi.

Rūdis Bīviņš Kosas lomā akcentē pusaudža bērnišķīgumu. Akselam Aizkalnam Dzirkaļa lomā nav nekā, aiz kā aizķerties, materiāls to nedod, savukārt otra – Kļavas – loma ir tikai funkcionāla, tāpēc Aksela Aizkalna seju sedz maska. «Ļauno spēku» virzītājs Kutuzovs Kārļa Freimaņa versijā dēmoniski plosās, interesantāks ir Krišjāņa Stroda skrīvera Gaiļa tēls, kurš no pakalpiņa kļūst par upuri. Atsevišķa mīlas drāma veidojas starp Gerdas Embures Lapsiņu Frīdu un Oskara Moores Cirmuļgalvu, turklāt attiecības veiksmīgi nospēlētas gandrīz bez vārdiem.

Jāizceļ vēl divi svarīgi izrādes komponenti.

Pamela Butāne spēles laukumu iedalījusi vairākos sektoros, kuros dominē vai nu metāla, vai koka faktūras, bet cietumu ataino caurules, pie kurām piesien ieslodzītos. Revolūciju ilustrē salauztu dēļu konstrukcija skatuves priekšplānā, Frīdas savrupo pasauli – skapis. Savukārt smilšu kaudze, kurā iekrīt vai nu piedzērušies, vai miruši varoņi, tiek ekspluatēta par daudz. Veiksmīgi realizēta ir Riharda Zelezņeva veidotā skaņu partitūra, izmantojot mūsdienu Latvijas tā dēvēto nepieradināto mūziku. Tas ir kods, kas uz mērķauditoriju iedarbojas nekļūdīgi.

Izrāde uzdod ārkārtīgi būtisku jautājumu, kuru varētu izvērst plašākā mākslinieciskajā diskusijā, – revolūcijās visi zina, pret ko cīnās, bet nav vienoti tajā, par ko. Valmieras puiku varoņu nākotni izrāde ieskicē, bet ir vērts kādreiz nopietnāk analizēt tēmu pa to, kas notiek pēc revolūcijas beigām, arī tad, kad – atšķirībā no 1905. gada – tā ir veiksmīga un beidzas ar radikālu varas maiņu.