TU SAKI?

Cik labi, ka tapusi no ierastā reālisma atšķirīga izrāde. Pašā skatīšanās sākumā gan jāpieradinās pieņemt aso inscenējuma stilu, lai gan programmiņā minēts: “eksistenciāla komēdija”. Jā, par eksistences smalkumiem padomju laika smukumā un košumā tiešām tiek vēstīts un tas parādīts, piemēram, veco laiku gaume, par kuru tiek ironizēts, bet visai labsirdīgi. Tēli šo kopumā pelēko 60-70.gadu eksistēšanu izdzīvo spilgti (gan ārēji, gan iekšēji). Lai gan daži viņu nodarbošanās apstākļi (par laimi!) palikuši vēsturē, cilvēku būtības izpausmes ne vienmēr mainās.
Vairākas aktrises sākotnēji grūti “atpazīt”, viņas ir tik atšķirīgas, salīdzinot ar iepriekš radītajiem tēliem, kā, piemēram., Baibas Valantes Paulīnes māsa, Ievas Puķes Marta, Elīnas Vānes Burbeķīša. Spilgtus, būtiskus tēlus veido Krišjānis Salmiņš kā Jurģis (padomju laika slikto tēlu karikatūra, bet ar dziļāku vēsti) un Artis Jančevskis kā Pēteris – no nedrošības, pat trīcot, autoritāšu nomāktam, uz lielisko varēšanu finālā. Lūk, Šekpīra sasaiste ar mūsu ikdienišķo dzīvi!
"Tās dullās Paulīnes dēļ" ir smiets nu jau gandrīz 45 gadu gaitā kopš filmas vērienīgajiem panākumiem. Tās efekti nav atkārtojami (tas nav vajadzīgs), kaut tēli ir iemīļoti. Iestudējums atgādina, ka Belševica radījusi arī citus spilgtus un “dzīvē redzētus” tēlus.
Komēdijai bieži vien jāieskrienas, izjūtot sazobi ar skatītāju reakciju. Izrādei ir šādas iespējas un skaidrs, ka aktieri var vēl negantāk, vēl šerpāk, vēl mīļāk. Lūkotāju attieksmi apliecināja aplausi izrādes noslēgumā.