PAZUDUŠAIS DĒLS

Režisora Reiņa Suhanova Valmieras Drāmas teātrī iestudētā izrāde Pazudušais dēls atsvaidzina skatījumu uz Rūdolfa Blaumaņa lugas varoņu savstarpējām attiecībām.

Atgriezties vēlreiz pie lugas, kas veiksmīgi iestudēta pavisam nesen – 2017. gadā –, ir riskants pasākums, bet režisors un scenogrāfs Reinis Suhanovs acīmredzot ir skaidri zinājis, ka ir gatavs vēl vienai, būtiski atšķirīgai versijai ar pilnīgi citu aktieru sastāvu.

Viens princips gan ir pārmantots – arī šajā iestudējumā aktieri spēles laukumā Valmieras teātra Apaļajā zālē atrodas visu laiku un iesaistās darbībā, pieceļoties no skatītāju vietām. Tiesa gan, šis princips brīžiem tiek pārkāpts, dialogam turpinoties arī tad, kad aktieris jau ir apsēdies šajā šķietami neitrālajā lokā. Vai tas nozīmē, ka aktieri turpina būt savos tēlos visā izrādes garumā, tātad viņu varoņi visu redz un dzird arī tad, kad saskaņā ar lugu atrodas pavisam citur?

Nāvei nolemtais?

Reiņa Suhanova iekārtojumā un Oskara Pauliņa izgaismojumā Apaļā zāle atgādina askētisku rituāla telpu ar izgaismojamiem rāmjiem pie sienām. Apļa centrā ir daudzfunkcionāls paaugstinājums, kas kalpo gan kā saimes galds, gan klētiņa, kur ielīst pagulēt, vienlaikus podestam uzliktie divi dēļi uzsvērti iezīmē tuvīnās nāves nojausmu. Aktieri sēž visapkārt, spēlē mūzikas instrumentus, brīžiem metas dejās, kas arī vairāk atgādina kāda rituāla soļus. Melodija ir reizē enerģiska un tomēr liegi sērīga, tā pāraug uzmācīgā ritmā – nakti negulējušās Ilzes asiņu pulsācijā viņas galvā. Vēlāk kādā brīdī Krišjāņa Stroda Krustiņš nogulsies uz šī paša paaugstinājuma un klusi paudīs vēlmi nomirt. Un beigās turpat arī sabruks pēc tēva šāviena.

Krustiņa citādība izrādē ir uzsvērta ne jau tikai ar to, ka viņš nespēlē mūzikas instrumentus un pat nesit ritmu ar kādu nūju. Krišjāņa Stroda Krustiņš, nebūdams arī vizuāli zemniecisks, bet drīzāk uz pagasta skrīvera “šniti”, tieši emocionāli ir ārpus ikdienas zemnieku dzīves ritma. Faktiski viņu nospiež ne tikai tas, ka ir notriekta nauda un apsolītas precības ar tēva niknākā ienaidnieka meitu, bet arī tas, ka viņš nav piemērots normālai dzīvei laukos, kas sastāv no aršanas, sēšanas, pļaušanas, zirgu ganīšanas utt. Saķeršanās ar Miku, kas notikusi jau pirms lugas sākuma, drīzāk ir bijusi nevis vēlmes saimniekot dēļ, bet aiz dusmām, ka citam tas sanāk labāk.

Sanda Runges atveidojumā Mikus ir godprātīgs, bet arī nedaudz greizsirdīgs par to, ka viņam nav un nekad nebūs tādu iespēju kā Krustiņam tīri sociālā statusa dēļ. Sanda Runges aktierspēlē ir vismaz divi zelta mirkļi. Kad Mikus no saimnieka saņem kaklā karināmu pulksteni un to arī lepni nēsā, sarunā ar Krustiņu par viņa parādiem Mikus pēkšņi saprot, ka pulkstenis ir apdraudēts, to var lūgt ieķīlāt un naudu aizdot, tāpēc teju instinktīvi aizslidina grezno lietu aiz apkakles. Un otrs ir divskats ar Aigara Vilima visnotaļ sprauno Mikus tēvu – šajā ainā tēva un dēla attiecību trauslais maigums atklājas aizkustinošā smalkumā.

Patriarhāts un sievietes

Blaumaņa pasaules patriarhālo dabu Reinis Suhanovs parāda neitrālā, bet nepārprotamā veidā. Kad mājās atgriežas Mārtiņa Liepas atveidotais Roplainis, ir pilnīgi skaidrs, ka atgriežas stingri reglamentēta kārtība un izpratne, kas ir labi un pareizi un kas nav. Attiecībā pret kaimiņiem un kalpiem – Pūlīšu Pauli un Andžu – te nav nekādas ceremonēšanās, ar dēlu ir grūtāk, jo tajā, ka starp abiem nav izveidojusies tāda saikne kā starp jau minēto Miku un Mikus tēvu, lielā mērā vainīgs ir Roplainis pats.

Līdzās šādam taisnprātīgam Roplainim ārkārtīgi interesantu raksturu ļoti pārliecinoši ir izveidojusi Māra Mennika Roplainietes lomā. Aktrise nebaidās savu varoni rādīt kā vienkāršu, neizglītotu lauku sievu, kura, ik pa brīdim ironiski atkārtodama, ka ir muļķe, faktiski kompensē savus kompleksus, ka tieši tā arī jūtas. Roplainiete saprot vienkāršas lietas, kas pastāv un atkārtojas gadu no gada, viņa spēj piedot dažādas Krustiņa aušības un pat dzeršanu, bet iemeslu, kāpēc dēls ir tāds, kāds viņš ir, māte saprast nespēj. No tāda viedokļa izšķiroši būtiskā aina, kuras beigās māte dēlu nolād, ir nolemta traģiskam iznākumam jau no paša sākuma, jo dēls un māte runā atšķirīgā jēdzienu sistēmā. Turklāt mēs saprotam, ka arī Krustiņš pārmet audzināšanas trūkumus, kas kādu laiku viņam pašam ir bijuši visnotaļ ērti un tīkami.

Režisors kopainu mazliet sarežģī, ļaudams Ievai Esterei Barkānei Ilzi rādīt kā meiteni, kas intelektuālā ziņā nav Krustiņam līdzvērtīga, to uzsverot ar runas manieri un brīžiem nekontrolētām roku kustībām. Lauku sētas vidē šādai nevienlīdzībai neviens nepievērš īpašu nozīmi, bet Krustiņam visdrīzāk tieši tas ir šķērslis, lai spētu Ilzi mīlēt. Savukārt Diānas Kristas Stafeckas Matilde ir sieviete pantera ar akordeonu rokās, viņa ir strauja, lokana un mežonīgi seksuāla. Aigara Apiņa Iņķis savas, iespējams, pat ne īstās meitas intereses ir gatavs aizstāvēt ar visām pieejamām metodēm.

Novatoriski režisors risina Ažas līniju, Elīnas Vānes varonei uzdāvinot emocionāli satricinošu ainu – vīziju, kurā Ažas bojā gājušais dēls vizualizējas kā rēgs. Interesanti, ka režisors ir respektējis to, ka Aža ik pa brīdim piesauc savas sarunas ar Andžu – Rūda Bīviņa atveidoto skribentu. Brīdī, kad Aža satrakojas, tieši Andžs tur viņas roku kā mierinādams, tādējādi abu tēlu attiecībām piešķirot jaunas nianses. Elīna Vāne kopumā spēlē ļoti konkrēti un neizceļ nekādas ārējas dīvainības savā varonē.

Valoda un laikmets 

Samērā epizodiskie varoņi izrādē katrs saņem pa spilgtākam fragmentam, lai gan manis redzētajā izrādē jebkādas Kārļa Dzintara Zahovska atveidotā Gusta īpašības aizēnoja aktiera veiklā prasme attaisnot kruķus satraumētās kājas dēļ. Gerdas Embures Līziņa izstaro jaunas meitenes izkāpinātu jūtu partitūru no sīkām ikdienas raizēm līdz lielajai mīlestībai. Cilvēciski silts, kaut arī vājš raksturs ir Aksela Aizkalna Pūlīšu Paulam.

Māras Ķimeles 2002. gada iestudējumā, kurā režisore Blaumaņa lugu konsekventi traktēja kā traģēdiju, bija līdz sīkākajai niansei saglabāta dramaturga valoda. Reinis Suhanovs šajā jautājumā pieļauj atkāpes, piemēram, jau pieminēto pulksteni nodēvējot nevis par Vāczemes, bet gan importa sīpolu. Skatītājs tādos brīžos mazliet salecas, saprotot, ka diez vai tā ir oriģinālā. Valodas lietojums un Annas Heinrihsones kostīmu stilizācijas pakāpe ļauj runāt par iestudējumu, kas nav ļoti precīzi piesaistīts konkrētam laikmetam, kaut arī caur varoņu domāšanu XIX gadsimta beigu klātbūtne tomēr ir jaušama.

Pazudušais dēls Valmieras teātrī ir universāla drāma – nesteidzīga, bet ne lēna (trīs ar pusi stundas), rūpīga un dzīva katrā darbības mirklī. Ir prieks piedzīvot iestudējumu, kas respektē autora tekstu, vienlaikus tam piešķirot lielu nianšu bagātību. Izrāde apliecina to, par ko īpašu šaubu nebija, – Indras Rogas un Mihaila Gruzdova aktieru kursa jaunie mākslinieki pārliecinoši strādā ansamblī ar saviem pieredzes bagātajiem kolēģiem, un viņu kopīgi radītajā enerģētiskajā laukā atrasties skatītājam ir patiesa bauda.

Rūdolfa Blaumaņa iestudējums “Pazudušais dēls” Reiņa Suhanova režijā ir pastarītis Valmieras teātra šīs sezonas jubilejas programmā “latviešu klasika šodien”, kas ar četriem programmatiskiem darbiem ieņem nozīmīgu vietu simtgadei veltītajā repertuārā. Tā atbilstība ir neapšaubāma – laika griežos rūdītais Blaumaņa dramaturģijas zelts spīd visu līniju skaidrībā.

Ainu kompozīcija, nacionālos arhetipos ierāmēti raksturi un to attiecības, notikumi un teksta ietilpība – katra detaļa izsvērta un līdzi nes stabilu un neapgāžamu lugas materiāla enerģiju.

Tieši jaunās izrādes svaigā enerģija ir tā, kas liek noraidīt domu par drošu bezriska pieeju, par ko var rasties aizdomas šajā gadījumā, kad izrādes radošajai komandai – režisoram un scenogrāfam Reinim Suhanovam, kostīmu māksliniecei Annai Heinrihsonei un komponistam Jēkabam Nīmanim – tā ir otrreizēja sastapšanās ar “Pazudušo dēlu”. Zīmīgi arī, ka no 2016./2017. gada sezonas iestudējuma uz jauno nav pārceļojis neviens aktieris. Ciktāl iespējams salīdzināt divus atšķirīgus iestudējumus, nemainīgs ir palicis tikai telpas princips – atvērts laukums, kas toreiz un tagad mudina uz līdzdomāšanu visus klātesošos.

Klātbūtnes sajūta
Jau pirmā aina, kas atspoguļo dzīru kaislību virpuli, piesaka izrādes tēmu – pagātne, pat ja to noliedzam, seko mums. Pirms galvenā varoņa Krustiņa parādīšanās tajā ieskanas uvertīra – trokšņu kompozīcija, kas no katra individuāla izpildītāja izaug ritmiskā skaņu rakstā, pārvēršas aktieru kustībā, turpinās dejā un aplī. Te piedalās visi lomu izpildītāji, un viņi visi turpmāk, kad nedarbosies lomā, paliks sēdot pirmās rindas krēslos. Skatītāji divās rindās būs mēmi, bet liecinieki, pie kuriem brīdi pa brīdim vērsīsies aktieri un visi klātesošie, tieši vai gluži netieši piedalīsies klāt būšanas sajūtas radīšanā – tieši te un tagad.

Krustiņš ienāk sagatavotajā aplī un saraustīti dejo līdzi, it kā tā kratītos tieši tajā kulbā, no kuras izkritis uz neatgriešanos bojā gājušais draugs Reinis, it kā tās būtu viņa dzīves ceļa grambas. No pagātnes notikuma līdz neprāta kaislību dejai ir daži soļi – Krustiņš pazūd šajā virpulī un… vairs neizrāpjas no tā.

Traģēdija ir notikusi, ceļu uz izpirkšanu Krustiņš iet bez nožēlas, un atbilstoši vēstījuma stilistikai aktieris spēlē bez psiholoģiskām niansēm. Gluži kā iekšēji miris “nespēju ne mīlēt, nedz aplaimot, esmu lāsta bērns, kā visi vienīgie”, tā savu pretmīlestību pret Ilzi raksturo Krustiņš. Pat, ja artistiski vēl nav saaudzis attiecībās ar tēvu, māti, Ilzi, Paulu, Miku, Matildi un citiem partneriem, jaunais aktieris Krišjānis Strods ir atradis sevī Krustiņa īpašības un liek noticēt savam tēlam – jā, noslēgts, spītīgs, pašpārliecināts, kaislīgs, tiešs, tāds, kurš spēj nest savu likteņa krustu. Spējīgs pieņemt nastu, bet nespējīgs atrisināt sasietos mezglus.

Tēva lomā viengabalainības ir mazāk, šķiet, aktiera Mārtiņa Liepas iedzīvinātā Roplaiņu saimnieka lomas traktējums ir ceļā starp attaisnojumu dēla nejauši (?) izdarītiem noziegumiem un traģisku atklāsmi par savu nocirsto nākotni.

Aktieru ansamblis – Aksels Aizkalns, Aigars Apinis, Ieva Estere Barkāne, Rūdis Bīviņš, Gerda Embure, Mārtiņš Liepa, Māra Mennika, Sandis Runge, Diāna Krista Stafecka, Krišjānis Strods, Elīna Vāne, Aigars Vilims, Kārlis Dzintars Zahovskis – atbilstoši žanram līdzsvaro individuālo psiholoģisko tēla “krāsu” ar rituāli kopīgo vēstījumu, raksturos sabalansējot sadzīviski konkrēto un vispārināto.

Jūtu dabu vispārēji raksturo lietišķība un skarbums – spalgi atsitas bleķa spainis pret galdu, rokas vairāk braukā nekā glauda mīļotā galvu, ciets kā klons šķiet koka galds, taupīga ir pa pusei piepildītā glāzīte un pudele, tieša un skadra ir valoda. Uz attiecību dzedruma fona Mikus tēva maigums šķiet esam no citas matērijas un ar precīzu kontrastu izceļ būtisko.

Telpa, spēle, ritms
Reiņa Suhanova izrāžu spēks vienmēr ir konceptuāla vizualitāte, kas šoreiz jēdzieniski cieši saslēdzas ar Jēkaba Nīmaņa muzikālo partitūru, un vēl jo vairāk – ar tās izpildījuma emocionālo veidu. Telpa un skaņa saaug vienotā dinamikā, ko papildina gaismu mākslinieka Oskara Pauliņa oriģinālais piedāvājums. Lielākoties izrādē dominē puskrēsla, kas, no vienas puses, noņem lieku teatralitātes efektu, bet, no otras puses, izceļ gaismas uzliesmojumu nozīmi pērkona negaisa un iekšēja dramatisma piesātinātās notikumu ainās.

Un kopiespaida spēka skaidrojumam jāpievieno valmieriešu profesionālā meistarības skola ar tās pazīmi – izteiksmīgo plastiskumu. Prasme lomu psiholoģisko zīmējumu “iekšējās kustības” atspoguļot ārēji – žestikulācijā, dejā, ritmā, īpaši interesanti un spilgti redzam atsevišķos tēlos. Aktrise Barkāne Ilzes tēla emocijas izdejo ar roku kustībām. Krustiņa mātes bezgala nesavtība izpaužas aktrises Mennikas padevīgos atpakaļgaitas solīšos, ar kādiem viņa mīņājas, un sejas mīmika nemitīgi kustas līdzīgi pāri plūstoša ūdens un jūtu mutuļiem. Gan viņām (Ilzes tērpa piedurknes ir pagarinātas, Roplainietes gluži kā iestigušās kājas pinas milzīgās vilnas zeķēs), gan citiem lomu zīmējumiem palīdz Heinrihsones precīzās kostīmu detaļas. Kustību plastikā pārliecina gan katra īpatnību raksturojošie individuālā tēla, gan kopējie ainu zīmējumi. Horeogrāfes Lindas Mīļās koncepts saskaņots ar impulsīvo skaņas partitūru, ar ko aktieri rada kopējo nospriegoto gaisotni.

Mums par mums pašiem
Krustiņa nokritusī figūra finālā izskatās kā zīme. Un, iespējams, tikai tad atklājas skatuves centra galdam pāri paceltās milzu koka stumbra “lustras” jēga. Stumbra aplis kā gadskārtu rakstu koka gredzeni ietver Apaļajā zālē sēdošo skatītāju triju rindu apļus, kur visi esam kopā un esam viens. Arī tas liek domāt par dzimtas turpinājumu, par paaudžu ne/iespējamo saprašanos. Jaunais valmieriešu ansambliskais kopdarbs apliecina klasiskas tīras dramaturģijas teksta dzīvotspēku šodien.

Valmieras teātra izrādē Pazudušais dēls pasaule sabrūk klusi, ikdienišķi, brīžam pat jautri

Jautājums ir mūžīgs: kā izaudzināt bērnu par sakarīgu cilvēku? To, ka pieaugšana nav viegla ne bērniem, ne vecākiem, nenoliegs neviens, pat tajos gadījumos, kad viss rit labi. Bet ko tad, ja pavediens samežģījas?

Rūdolfs Blaumanis savu Pazudušo dēlu sarakstīja 19. gadsimta beigās, bet to, cik šī luga ir laikmetīga, režisors Reinis Suhanovs šobrīd pierāda Valmieras teātrī. Tas ir pārsteidzošs iestudējums, kas ievelk palēnām, bet neatlaiž ilgi.

Pazudušais dēls, kā zināms, balstīts Bībeles leģendā — stāsts par diviem brāļiem, no kuriem viens pamet mājas un notriec savu mantojuma daļu un, kad ar ubaga tarbu kaklā atgriežas, gatavs kalpot par maizes tiesu, tēvs viņu pieņem ar vislielāko godu, sacīdams — dēls bija miris, bet tagad ir augšāmcēlies… Blaumaņa Roplaiņos situācija var šķist līdzīga. Vēl pirms luga sākusies, Roplaiņu saimnieks ilgi ārstējas pilsētā, bet viņa prombūtnes laikā dēls Krustiņš, kam piekristu izpildīt saimnieka lomu, galīgi nogājis no ceļa. Uzdzīves naktis un sliktos draugus pamana arī tēvs, kad atgriezies pūlas izslīdējušos ģimenes grožus atkal saņemt rokā; bet ir jau arī lietas, kuras Krustiņš slēpj un tās paša «atgriešanos » krietni sarežģīs.

Reinis Suhanovs Pazudušo dēlu iestudē otro reizi (pirmais iestudējums arī Valmierā pirmizrādi piedzīvoja 2017. gadā un šobrīd skatāms LTV Teātris.zip arhīvā, ja ir interese salīdzināt). Pārmaiņas ir acīmredzamas.

Iepriekšējā versija īpaši izcēla savu — 21. gadsimta — skatījumu, turpretim šoreiz izrādes uzmanības centrā ir Blaumaņa psiholoģiski niansētais teksts.

Suhanovs teātrī ienāca kā lielisks scenogrāfs, un šoreiz tas rezultējies atturīgā, simboliskām nozīmēm piesātinātā vidē — īpaša loma ir Apaļajai zālei, kurā izrāde tiek spēlēta, un koka motīvam. Taču režisoram Suhanovam šis gan ir jaunas pakāpes brieduma darbs, kurā viņš «nomiris» ne tikai aktieros (tā teātrī saka, kad režisors pratis pakāpties malā, ļaujot aktieriem spīdēt), bet arī dramaturgā. Un bija vērts — izrādes ansamblis darbojas nevainojamā saskaņā, bet Blaumaņa teksts… Nu, tās ir dzīles, kurām pieskarties tiešām ir laime gan cilvēciskā, gan mākslinieciskā lieluma dēļ.

Blaumaņa dramaturģijas spēks ir smalki izstrādāta varoņu psiholoģija un spēja dzīvi nepadarīt vienkāršu.

Arī Pazudušajā dēlā savs skatījums ir katram varonim, un skatītājs, protams, drīkst izvēlēties, kurā pusē nostāties.

Taču režisors pats to nav darījis, šķiet, viņš tekstu ir tikai rūpīgi izlasījis. Var izklausīties pēc kritikas — esam pieraduši, ka vērtīgais ir tieši mākslinieka pienesums, tas, ka, izmantojot vecus tekstus, iestudējumā var pateikt kaut ko jaunu.

Suhanovs ir izdarījis ko sarežģītāku — viņš tiešām spēj parādīt Blaumaņa darbā ieslēptās, kā režisors raksta programmiņā, «cilvēcības saknes». Kā arī to, cik sarežģīta ir šī luga. Ka tajā burtiski nav uzrakstīts neviens lieks vārds. Ka katra vissīkākā detaļa saskaņojas un atbalsojas citā. Latviešu teātrī reti var redzēt izrādes, kas ir tik dziļi un pamatīgi izanalizētas.

Izrāde ir tik laba, ka rodas ilūzija: viss notiek pats no sevis, dabiski.

Domāju — lielāku komplimentu māksliniekiem nevar pateikt, jo, protams, teātrī jau nekas «dabiski» nerodas.

Mazu eseju varētu uzrakstīt par jebkuru aktierdarbu — tie ir tiešām nevainojami. Vietas trūkuma dēļ tikai uzskaitu, bet aizbrauciet paskatīties, un jūs nebūsit vīlušies! Roplaina lomā Mārtiņš Liepa, Krustiņš — Krišjānis Strods, Mikus — Sandis Runge, Andžs — Rūdis Bīviņš, Gusts — Kārlis Dzintars Zahovskis, Mikus tēvs — Aigars Vilims, Pūlīšu Pauls — Aksels Aizkalns, Iņķis — Aigars Apinis, Roplainiete — Māra Mennika, Ilze — Ieva Estere Barkāne, Līziņa — Gerda Embure, Matilde — Diāna Krista Stafecka, Aža — Elīna Vāne.

Taču vienu lietu gan vēl gribu piebilst. Traģēdijas teātros mēdz spēlēt… traģiski. Bet tā ir teātra, ne dzīves realitāte. Dzīvē, tāpat kā Suhanova Pazudušajā dēlā, pasaule visbiežāk sabrūk klusi, mierīgi, ikdienišķi, brīžam pat jautri (kā mirkļos, kad improvizētais aktieru ansamblis laižas komponista Jēkaba Nīmaņa sarūpētās mūzikas ritmos). Un tas, ka reizēm vislielākās šausmas nāk nevis caur agresiju vai ļaunumu, bet maigi, caur mīlestības pārmēru, protams, ir ļoti sāpīga patiesība. Ceļš uz elli, kā vēsta sakāmvārds, patiesi ir bruģēts labiem nodomiem.

Krustiņš – domātājs, nevis zemnieks

Henrieta Verhoustinska: Teātra sezonas noslēdzošā fāze sagādājusi priecīgu atklājumu režisora Reiņa Suhanova izrādes “Pazudušais dēls” izskatā Valmieras teātrī. Tā sauktais Valmieras teātra aktieru kurss – pašlaik jaudīgākie jaunie skatuves mākslinieki latviešu teātrī – izrādē apvienojušies ar vidējās un vecākās paaudzes Valmieras aktieriem, un šis ir gadījums, kad visi aktierdarbi dara skatītāju laimīgu par piedzīvoto pieredzi.

Šis ir mans ceturtais Valmieras teātra “Pazudušais dēls”, arī iepriekšējo pirms astoņiem gadiem iestudēja Reinis Suhanovs ar lielisku Rihardu Jakovelu titullomā un Andra Eglīša īpatno scenogrāfiju. Šī izrāde ir gluži cita – ne miņas no pamatīgā, sūrā un liegiem simboliskiem akcentiem bagātinātā iepriekšējā iestudējuma. Šajā izrādē ir daudz minamu un pārdomājamu zīmju – vispirms jau meža izciršanas tēmai veltītajā paša Reiņa Suhanova scenogrāfijā ar lielu koka stumbra “lustru” virs lielā saimes galda, kas tiek dažādi funkcionāli izmantots. Arī Jēkaba Nīmaņa mūzikas partitūrā, kuru atzinības vērtā profesionalitātē rada paši aktieri un kurā izrādes rimtu veido tik daudzi motīvi – no reiva tehno līdz blūzam un Balkāniem. Zīmes ir pašā izrādes struktūrā: Valmieras teātra Apaļajā zālē aktieri aizņem pirmo rindu un spēles laukumu pamet tikai cēlienu beigās, atbrīvojot vietu arī traģiskajam finālam. Proti, visi aktieri ir visu laiku klātesoši. Un aktierdarbi sākotnēji samulsina – gandrīz visiem personāžiem, izņemot Krišjāņa Stroda Krustiņu un viņa tēvu – Mārtiņa Liepas smalki veidoto, jūtīgo Roplaini, ir kaut kādas attīstības aiztures, psihiskas īpatnības, kas dara tos līdzīgus lieliem bērniem, kuriem ir grūtības izteikties. Starp citiem aktierdarbiem ļoti gribētos izcelt Māras Mennikas Roplainieti – ģimenes vīriešiem, īpaši dēlam, nemitīgi pielāgoties gatava, rosīga (pirksti visu laiku kaut ko piekārto), uzvilkta, emocionāla un tik mīloša, ka acīs riešas asaras, viņu uzlūkojot. Viņas Krustiņam adresētais lāsts vissmagāk skar, pat salauž viņu pašu. Izrādes sprādziena punkts un lielās tēmas atklājēja ir epizode, kurā Krustiņš pārmet mātei savu audzināšanu. Paaudžu un jo īpaši vecāku un bērnu attiecību dinamika izskan tik skaudri kā nekad. Savukārt Krišjāņa Stroda Krustiņš ir domātājs, nevis zemnieks. Pirmo reizi tieši šajā “Pazudušā dēla” versijā iedomājos, ka Krustiņa traģēdija un iemesls viņa uzdzīvei ir apstāklī, ka viņš, lai gan var strādāt smagus lauku darbus un pārņemt Roplaiņu saimniecību un pat cenšas to darīt tēva dēļ, savā degsmē un intelektuālajā refleksijā par dzīvi un pasauli, kurā lūzuma punktu radīja drauga Reiņa, Ažas dēla, bojāeja, iespējams, ir cita ceļa jūtīs – kas zina, kļūt par rakstnieku vai skolotāju. Taču to mēs nekad neuzzināsim.

Tumšais Blaumanis

Anna Andersone: Valmieras teātra izrādes “Pazudušais dēls” laiktelpu harmoniski veido visi tās elementi: komponista Jēkaba Nīmaņa suģestējošā skaņainava, kur mijas tautas mūzikas, Balkānu, blūza un elektroniskās deju mūzikas motīvi, kostīmu mākslinieces Annas Heinrihsones tērpi, kas tiešām šķiet piedzīvojuši ne vienu vien siena pļauju vasaras tveicē, gaismu mākslinieka Oskara Pauliņa precīzā gaismu partitūra un Lindas Mīļās horeogrāfija, kur sintezēti tautas deju un reiva kustību motīvi. Rodas iespaids, ka izrādes darbība risinās rituālā, ārpuslaicīgā telpā, kur turpat līdzās dievam, dabai un darbam mīt arī kaut kas pirmatnējs, mītisks un tumšs.

Izrādes folkgotiskā noskaņa atgādina pazīstamā igauņu režisora Rainera Sarneta filmu “Novembris” – īpaši Elīnas Vānes Ažas līnija, kurai šajā izrādē piešķirts vairāk telpas un atrastas jaunas šķautnes. Ažas “satikšanās” ar mirušo dēlu, par ko nestāstīšu vairāk, lai nebojātu pārsteigumu, ir viena no jaudīgākajām epizodēm manā pēdējā laika teātra pieredzē, un priecājos, ka arī latviešu dramaturģijas klasika spēj piedāvāt šāda lasījuma potenciālu.

Par to, ka Roplaiņu sēta un tās iemītnieki atrodas uz robežšķirtnes starp dabu un civilizāciju, liek domāt arī aktieru kustību partitūra – Ievas Esteres Barkānes Ilzes bērnišķīgā neveiklība, Sanda Runges Mikus robustā psihofizika, Rūda Brīviņa Andža dzīvnieciskā seksualitāte nošķir viņus no saimniekiem un padara saprotamāku Krišjāņa Stroda Krustiņa nespēju iekļauties šajā pasaulē – ir skaidrs, ka Krustiņš nespēj ne mīlēt Ilzi, ne uzturēt intelektuāli un emocionāli līdzvērtīgu draudzību ar Miku, taču arī citus dzīves ceļus realitāte nepiedāvā – Krustiņš nevar būt ne kā tēvs – Mārtiņa Liepas lepnais, bet ar vīrišķīgu jūtību apveltītais Roplains, ne rast piepildījumu bohēmas un baudu pasaulē, ko piedāvā Aigara Apiņa Iņķis un Diānas Kristas Stafeckas Matilde. Krustiņš nevar aizbēgt pats no sevis, bet arī palikt šajā sprostā nav iespējams. Par izrādes emocionālo smaguma centru kļūst Krustiņa attiecības ar māti – dēls par spīti visam ir Māras Mennikas Roplainietes pasaules centrs, un Krustiņa atraušanās sagrauj viņas pašidentitātes pamatus. Krustiņa vaibstos Krišjānis Strods ievilcis līdzīgas līnijas kā Stavrogina lomā izrādē “Nelabie. Pēc Dostojevska” – paša nelabojamība un vainas apziņa Krustiņam sagādā gan ciešanas, gan savādu baudu, bet tas viss mutuļo zem ārēji aukstas un nežēlīgas maskas.

Valmieras teātra Apaļā zāle ir ideāls spēles laukums šādai izrādei – arēnā, kur varoņi, iesprostoti savās kaislībās, bezspēcīgi sitas cits gar citu, strupceļa sajūta kļūst pavisam fiziska. Aktieri darbojas kā viens veselums un gandrīz nepārtraukti ir klātesoši zālē, reaģējot uz spēles laukumā notiekošo un tādējādi radot vēl papildu nozīmju tīklojumu. Reinis Suhanovs kopā ar radošo komandu panāk to, uz ko, atļaušos minēt, tiecas visi klasikas interpreti – Rūdolfa Blaumaņa pirms vairāk nekā 130 gadiem sarakstītā luga viņu rokās pulsē ar dzīvību arī šodien. Viena no gada labākajām izrādēm.