“Latviešu dramaturģijā Pazudušais dēls ir viens no spēcīgākajiem darbiem par jaunības un brieduma tikšanos. Man pašam privāti šajā lugā vecāku un bērnu attiecības liekas viens no svarīgākajiem jautājumiem. Kā divu bērnu tēvs, es arī domāju, kā tas būs, kad palaidīšu viņus pieaugušo cilvēku dzīvē – kādas tajā brīdī būs emocijas, kļūdas un arī vainas brīži…Kopējos laimes brīžus, manuprāt, ne ar ko citu aizvietot nevar,” ir pārliecināts Reinis Suhanovs. Režisors uzskata, ka tajā brīdī, kad teātrī ienāk jauni aktieri, šīs lugas izvēle ir likumsakarīga. Reinis Suhanovs Blaumaņa dramaturģijas meistardarbu sauc par programmātisku un Valmieras teātrī iestudē jau otro reizi.
Izrāde par to, cik svarīgi ir izrunāties, vispār sarunāties. Tad var arī atliekt to egli, nenostiept klusuma un spīta “diegus” līdz traģēdijai. Par parādu atdošanu visās nozīmēs – krodziniekam, tēvam, dzīvei, sev. Šis akcents jaunajā interpretācijā režisoram ir īpaši svarīgs.
***
Izrāde tapusi ar Borisa un Ināras Teterevu fonda atbalstu. Simtgades sezonā teātra mākslas cienītāji varēs skatīt jauniestudējumus, kas balstās latviešu dramaturģijas klasikas vērtībās. Četru darbu iestudēšana kļuvusi iespējama, pateicoties fonda finansiālajam ieguldījumam. Tie ir Raiņa “Jāzeps un viņa brāļi” (režisore Inese Mičule), pēc Viļa Plūdoņa poēmas motīviem veidotais “Atraitnes dēls” (režisors Viesturs Roziņš), Pāvela Rozīša “Valmieras puikas” (režisors Jānis Znotiņš) un Rūdolfa Blaumaņa “Pazudušais dēls” (režisors Reinis Suhanovs).
Atbalsts ir Borisa un Ināras Teterevu fonda dāvana Valmieras teātrim simtgades sezonā un ieguldījums tā ceļā no pagaidu mājvietas laikmetīgās mākslas telpā “Kurtuve” uz atjaunoto un modernizēto teātra ēku Lāčplēša ielā.
Atsauskme tiks publicēta tuvākajā laikā.
Valmieras teātris ir tiesīgs nepublicēt atsauksmes, kas pārkāpj vispārpieņemtas saziņas ētikas normas.
