JĀZEPS UN VIŅA BRĀĻI

AR PILNU PRĀTU APZINOS, KA PĀRKĀPJU ARVIEN IEVĒROTO TEĀTRA KRITIKAS NOSACĪJUMU NERAKSTĪT PAR ĢENERĀLMĒĢINĀJUMU JEB TAUTĀ SAUKTO PIEŅEMŠANAS IZRĀDI, TAČU SPĒCĪGAIS MĀKSLAS PIEDZĪVOJUMA IESPAIDS VALMIERAS TEĀTRĪ RAIŅA TRAĢĒDIJAS “JĀZEPS UN VIŅA BRĀĻI” IZRĀDĒ LIEK MAN NOFORMULĒT ATSEVIŠĶAS ATZIŅAS PAR REDZĒTO.

Izrādes pēcdomas neliek miera jau vairākas dienas, tā ir sen nepieredzēta izjūta vismaz dažu neseno sezonu kopainā. “Jāzeps un viņa brāļi” Ineses Mičules režijā, kas izvēlēts par Valmieras teātra 100 gadu svinību sezonas centrālo notikumu, apliecina šī teātra ansambļa spēku un saliedēšanos lieliem mērķiem. Un pavisam paradoksālā kārtā – tā ir Raiņa ģeniālā skatuves darba nopietna, dziļa un mūsdienīga atkalpiedzimšana. Izrāde, kurā idejas iemiesotas ne režijas izfantazētās un neatkarīgi no oriģināla postulētās patiesībās, bet gan vārda un domas dziļā saplūsmē un izpratnē. Un izrādās – Rainis skan! Rainis uzrunā! Nav vajadzīgi nekādi “mūsdienīgi” teksta pierakstījumi vai bezgalīgi interpretācijas skaidrojumi pirms vai pēc izrādes.

Ineses Mičules prasmi izrādes koptēlu un idejas apliecinājumu sakņot lugas autora atklāsmē, izaudzētā ansambļa radošas iztēles un iedvesmotas iedzīvināšanas veidā esam piedzīvojuši jau citkārt. Ar izrādēm “Kam no Vulfa kundzes bail?”, “Sēras piestāv Elektrai” un tagad ar “Jāzepu” Mičule nepārprotami piepulcējas savas paaudzes spēcīgāko režisoru sabiedrībai. Viņas spējā literārajā materiālā atsegt problēmu slāņus izpaužas ne vien sievišķīga iejūtība un īpaša smalkjūtība, bet arī tīri vīrišķs tvēriens saturēt kopā izrādes komponentus, piešķirot tiem iecerēto kopskaņu. “Jāzepā” spēcīgi jūt mūsdienu pasaules nežēlību, šodienas elpu, turklāt mūslaiku pasaules izjūta netiek kaut kā īpaši akcentēta, bet gan ieprogrammēta uzveduma pamatos.

“Izrādes galvenais varonis manā izpratnē ir Rainis, viņa domu spēks, problēmu smagums un to atbalsojums šodienā. Vairāk nekā trīs stundas teātrī baudīt Raiņa tekstu, sekot ideju cīņai un problēmu smagumam – tā ir patiesa bauda, ko sagādā Valmieras aktieru ansamblis.”

Neviena līnija te netiek amputēta, protams, ir teksta svītrojumi, taču darbojas visi galvenie varoņi, un viņu likteņi nav pakļauti nekādām interpretācijas varmācībām. Cik vecmodīgi! –  varat piebilst, bet, iespējams, tieši tas ir ceļš pie klasikas mūsdienu interpretācijas – nezaudējot problēmu daudzbalsību.

Šai izrādē, vakarā pirms oficiālās pirmizrādes, patiesi apbrīnojamā izteiksmībā izpaudās aktieru ansambļa spēks un prasme domāt vienā virzienā. Vienpadsmit Jāzepa brāļu psihofiziskā eksistence, pateicoties kustību režisores Lindas Mīļās un vizuālās interpretācijas meistaru Reiņa un Kristas Dzudzilo piedāvātajam atkailinājumam, iegūst gan grupas, gan atsevišķu tēlu izteiksmību. Problemātisks gan šķita abu aktrišu Ievas Esteres Barkānes un Ineses Pudžas ietērps Dinas un Asnates tēlos.

Mārtiņš Meiers Jāzepa lomā ir piedzimis no jauna kā liels aktieris ar plašu fizisko un garīgo diapazonu, ar decentu teksta pasniegumu, bet galvenais – viņš izstaigā sava varoņa ceļu sapņos, cerībās, atriebes kārē un ilgās pēc sapratnes, ne soli to neidealizējot. No trauslā jaunekļa līdz atriebības alku plosītai būtnei ar nepiepildītu mīlestību līdz aiziešanai citā dimensijā, kad vārdos tiek pausta iespēja kādreiz izlīdzināt pasaules ļaunumu ar mīlestību. Taču izskaņa nepārprotami pesimistiska. Tā Rainis skan šodien.

Jau tagad apskaužu tās spalvas māsas un brāļus, kam jau bijusi iespēja redzēt Jāzepa lomā arī otru tēlotāju Akselu Aizkalnu. Ticu, ka par Mičules “Jāzepu” rakstīsim un domāsim vēl daudz, izrāde liks par sevi runāt, ļaus spriest un dalīties domās. Vai tas gan nav skaistākais apliecinājums teātra dzīvajai dabai?

Režisores Ineses Mičules veidotais Raiņa lugas Jāzeps un viņa brāļi iestudējums Valmieras teātrī savā jaudā ir saturiski un estētiski mērķtiecīgākais, kāds Latvijā redzēts.

Raiņa Jāzeps un viņa brāļi ir autora visilgāk tapusī luga. Gan tāpēc, ka, lai to sarakstītu, Rainis nopietni studēja Bībeli, senebreju mitoloģiju un eģiptoloģiju, gan Pirmā pasaules kara dēļ, kas izjauca ieceres, gan tāpēc, ka Jāzepa lielais iekšējais lūzums – piedošana brāļiem, kas viņu nodevuši, teju iznīcinājuši, – bija jānobriedina pašam autoram sevī. Raiņa biedru sociāldemokrātu nodarītie pāridarījumi: Jaņa Jansona-Brauna vairākkārtējā nodevība, kādreizējā sirdsdrauga Pētera Stučkas novēršanās, Jāņa Jankava šantāža ar dziļi privātām Raiņa vēstulēm – tas viss kā lugas rašanās konteksts brīnišķīgi atspoguļots Roalda Dobrovenska romānā Rainis un viņa brāļi. Pēc Valmieras teātra izrādes Roalds man saka: Jāzeps – tas ir Raiņa selfijs.

Luga ir piedzīvojusi daudz un dažādus iestudējumus gan Latvijā, gan ārpus tās. Pirms Valmieras biju redzējusi četrus lugas iestudējumus, no kuriem par īsti veiksmīgu varu nosaukt vien 2000. gadā Stokholmā Zviedrijā Orionteater tapušo Lāša Rūdolfsona iestudējumu ar starptautisku aktieru ansambli, kurā brāļi pārstāvēja ne vien dažādas tautības, bet arī dažādas ādas krāsas un mitinājās modernās teltīs. Valmieras teātrī radītais režisores Ineses Mičules iestudējums savā jaudā un enerģijā ir saturiski un estētiski mērķtiecīgākais, kāds Latvijā redzēts.

Mitoloģiskā telpa

Telpas un tērpu autori Reinis un Krista Dzudzilo arī šajā izrādē turpina savu minimālistisko skaitļu un kāpņu estētiku, kurā nav vietas reālistiskiem rekvizītiem. Abstraktā, monohromi tumšā un tukšā telpa, ko var saukt arī par lielo mitoloģisko telpu, kura vizuāli paplašina reālos Kurtuves spēles laukuma izmērus, iezīmē asu konkurenci starp brāļiem – tā ir sadalīta tādos kā numurētos peldceliņos, un tikai vērīgs skatītājs pamana, ka starp “10” un “12” trūkst 11. peldceliņa. Vienpadsmit brāļi, sākotnēji uznākdami krāsainās ikdienišķās drēbēs – treniņtērpos, hūdijos, džinsos, – izģērbjas un paliek zilās peldbiksēs. Ķermeņu kailums iedarbojas gan kā fiziski robustās vīriešu pasaules zīme, gan kā aktieru atteikšanās no komforta zonas un kruķiem, ko sniedz kostīms. Aktieru ķermeņi – neaizsargāti un spožā gaismā izlikti cits cita un skatītāju apskatei – rada savādu spēka un trausluma sajaukumu.

Jāzepam piešķirtais kārtas numurs – 11 – kļūst gan par Dinas dāvāto dunci, gan simbolisku skaitli, kurš sastāv no diviem vieniniekiem, uzsverot Jāzepa vienatni brāļu vidū. Otrs vieninieks iezīmē Jāzepa atdzimšanu pēc iemešanas bedrē, kas izrādē ir melna kaste, kurai brāļi uz vāka uzliek skaitli “11”. “Šīs izrādes vizuālā trīsvienība ir skaitlis, miesa un vārds,” Reinis un Krista Dzudzilo raksta programmiņā. Tā nav vienīgā nosacītā vizuālā metafora: piemēram, Jāzepa izrakstītie goda svārki, ko viņam atnes Dina un ko brāļi notraipa ar asinīm, ir ebreju tradicionālā galvassega kipa – visiem brāļiem tā ir melna ar Dāvida zvaigzni, bet Dinas nestā ir balta, vēlāk asiņaina. Par tradicionālo melno kipu pārvērties arī Jāzepa krekls ar ērkšķi, kuru kā brāļu pāridarījuma zīmi Jāzeps nēsājis trimdas gados. Savukārt ērkšķiem apjoztā jaunekļa tēls, ko Jāzeps ēģiptiešu svinībās liek iznest pie brāļiem Ozīrisa tēla vietā, lai atgādinātu tiem par viņam reiz nodarīto, ir melns ādas ķeblis, ērkšķu vietā notīts ar līmlenti (līmlenti kā ērkšķu klēpi arī Levijs iemet līdzi Jāzepam bedrē). Jāatzīst, šajā ainā nav saprotams, kas sabiedē brāļus, ieraugot šo ķebli.

Baltie vieninieki, līmlente, kipas, mikrofoni un pufīgas dūnu jakas brāļiem ir teju vienīgie rekvizīti, ar ko rīkoties un kas neatvieglo aktieru uzdevumus, drīzāk sarežģī tos, bet aktieri ir tik ļoti apdzīvojuši šo nosacīto, metaforisko, vēso vidi, ka tiek ar tiem galā ļoti labi. Izrādes otrajā cēlienā pēc galvu reibinošās Jāzepa karjeras Ēģiptē viņš vārda tiešā nozīmē ir pacēlies – uz liela, melna podesta telpas centrā atrodas tāds kā stikla būris, kurā mīt baltos mūsdienu kostīmos tērptie Jāzeps, Ineses Pudžas ārēji rimtā, bet iekšējas spriedzes pilnā Asnate un Krišjāņa Salmiņa viedais, poētiskais Potifers, tā ka skatītājiem ir jābūt ar visai trenētu sprandu, lai noskatītos ainas, kas risinās būrī (un tādas otrajā cēlienā ir lielākā daļa).

Arī mikrofoni tiek izmantoti kā atsvešinātības un vienlaikus vispārinājuma elements, piemēram, mazā Benjamiņa sirsnīgā saruna ar Jāzepu par putniņiem izrādē risināta, brāļiem atrodoties puszāles attālumā vienam no otra un mazajam puikam Ernesta Meikšāna atveidojumā neitrālā intonācijā ierunājot sakāmo statīvā iestiprinātā mikrofonā. Mikrofonu statīvi pamazām piepilda telpu, strukturējot to tādā kā simetriskā stieņu mežā, kas gan netiek nekā īpaši izmantots. Īpašu, mazliet drudžaini dokumentālu efektu rada Oskara Pauliņa veidotā gaismu partitūra, kuras pamatā ir tikai dažādas intensitātes dienasgaismas spuldzes. Riharda Zaļupes tikko jaušami orientālā, dobjā, brīžiem dunošā mūzika it kā paplašina scenogrāfijas iezīmēto mitoloģisko telpu.

Divi atšķirīgi Jāzepi

Režisore Inese Mičule ir pamatīgi izpētījusi lugu, tās rašanās kontekstu un ievērojami īsinājusi lugas tekstu, bet darījusi to delikāti, pa teikumam, pa masu skatam (piemēram, neparādās Jāzepa dēli un ēģiptieši – augstmaņi un tauta), pa kādai ainai (piemēram, no zīmīgās ainas ar Jāzepa māti Raeli, tēvu un brāļiem, kuri klanās Jāzepa priekšā, palicis vien sapņa atstāsts). Ēģiptes augstmaņu slavinājums trimdiniekam Jāzepam – nu jau viņu glābējam no bada Noferam – izrādē pārvērties par paša Jāzepa pašironisku monologu – “slavas dziesmu” pašam sev.

Izrādē mainās divi gaužām atšķirīgi Jāzepi. Aksels Aizkalns nospēlē Jāzepa jaunības traģēdiju. Izrādes pirmajā cēlienā viņš ir jauns, skaists maksimālists, kurš neliecas, nesamierinās, nespēj sevi lauzt kompromisos ar brāļiem, pat ja draud nāves briesmas. Viņš kā pašsaprotamu uztver kā tēva, tā Dinas mīlestību un priekšrocības, ko sniedz tēva favorīta statuss. Otrajā cēlienā viņa Jāzeps ir viegli garlaikots un snobisks, bet brāļu parādīšanās viņu tik acīmredzami izsit no komforta zonas, ka viņš tā arī neatgūstas, bet īsti arī nepārtop. Mārtiņa Meiera Jāzeps pirmajā daļā ir kā tāds kamielēns, snaiksta kaklu, un lielās acis mirdz vēlmē “mīliet, mīliet mani!”. Otrā cēliena sākumā izceļas viņa rūgtums – neviena slavas dziesma neatsver pirms gadiem piedzīvoto brāļu naidu. Šis Jāzeps, šķiet, lauž sevi ne vien garīgi, bet arī fiziski, lai atrastu to piedošanas un nesavtīgās mīlestības stīgu, uz kuru jaunībā nebija spējīgs. Mārtiņa Meiera titāniskais darbs otrajā cēlienā raisa līdzpārdzīvojumu un, nebīšos šī vārda, katarsi.

Redzot divos vakaros abus aktierus, aizdomājos par kādreizējo režisores Māras Ķimeles koncepciju 2005. gadā Nacionālajā teātrī – Jāzepu dot spēlēt diviem aktieriem: jaunībā tas bija Ainārs Ančevskis, pēc gadiem Ēģiptē – Ivars Puga. Un tomēr nē, Valmieras izrādē gan Mārtiņam Meieram, gan Akselam Aizkalnam ir viengabalains, mērķtiecīgs sniegums abos cēlienos. Dinas skatā Ieva Estere Barkāne, par kuru man ir radies priekšstats, ka viņa spēj nospēlēt visu, runā aizgūtnēm, saspringti, ar lielu iekšējo pārliecību un meitenīgu aizrautību berot vārdus kā pupas, bet, tā kā viņas piederība Simona namam un Simona greizsirdība neizskan gana decenti, Dinas pārliecība, ka viņas mīlestība nozīmē viņas nāvi, ir neskaidra. Iespējams, tāpēc, ka šo ainu Rainis (pēc citas versijas – Aspazija) pierakstījis vēlāk. Šī aktrises steiga gan pamatota lugas tekstā (“Ij vārdi netiek līdzi dvēsles steigsmei,” saka Dina).

Dinas skatā izceļas visas izrādes aktierspēles rokraksts, ko raksturo līdzsvars starp ārkārtēju nosacītību un reālpsiholoģisku konkrētību. Jāzeps un Dina runā par skūpstiem, bet viņi neskūpstās – lēnā, simboliskā kustībā Dina ar muguru liecas pāri Jāzepam, un viņas košsarkanā peldkostīmā tērptais nevainojamais augums itin kā atdusas uz mīļotā, pirms viņa dodas prom pašuzupurēšanās pilnajā ceļā. Sarkans ir mīlestības un asins krāsa, un Reinis un Krista Dzudzilo to ir ļoti iecienījuši – izrādē Ļoti labas minūtes sarkani bija ne vien tērpi, bet arī skatuve. Tomēr šis peldkostīms – varbūt tāpēc, ka nesen biju skatījusies dokumentālo filmu par Pamelu Andersoni, – nevietā raisīja asociācijas ar reiz populāro seriālu Pludmales patruļa.

Tālivalža Lasmaņa ciltstēvs Jēkabs zilā treniņtērpā (zils – arī brāļu peldbikses ir zilas – ir dievišķas izredzētības un uzticības krāsa) iemieso bargu treneri, kas ar vienu skatienu noliek plankā savu komandu, kā arī tēvu, pēc kura mīlestības alkst ikviens. Aktieris pauž gan tik saprotamās rūpes par mīļāko dēlu un vainas apziņu pret pārējiem, mazāk mīļiem, gan zināmu izredzētības apziņu – brāļu svētīšanas/lādēšanas ainā viņš ir vienkārši un nesatricināmi pārliecināts, ka caur viņu runā gars.

Drosme un piedošana

Iestudējuma augstā enerģijas līmeņa pamatā ir vienpadsmit brāļu tēli, ko aktieri ir detalizēti personalizējuši, ierastā niknā pūlīša vietā radot individualizētus varoņus. Vinnētāji, protams, ir tie brāļi – Jāzepa pretņi –, kam dots ilgāks skatuviskais laiks: Kārļa Freimaņa tīģeriskais, naida spēka pilnais Levijs ar smago skatienu, Mārtiņa Liepas kā šakālis pēc asinīm alkstošais, mūžam neapmierinātais Simons, Riharda Jakovela taisnais, pašpārliecinātais, bet mokošas šaubas jūtošais kareivis Jūda, Ģirta Rāviņa labu gribošais, mīlošais, bet pagļēvais Rubenss. Tomēr arī citi brāļi atrod iespēju izpaust savu raksturu: Artis Jančevskis kā Izašars – cilvēka ar īpašām vajadzībām godīgumu, Sandis Runge kā Naftalis – allaž uzvilkta greizsirža naidīgumu, Krišjānis Strods kā Dans – kaismīgu augstprātību, Toma Treiņa Azers – nenoteiktību un mūžīgu izsalkumu. Savas izteiktākas krāsas varētu novēlēt atrast Rūda Bīviņa Gadam un Ingus Kniploka Zebulonam. Apsveicama ir aktiera pamatskolnieka Ernesta Meikšāna cieņpilnā debija mazā Benjamiņa lomā, savu misiju jau izaugušā jaunākā brāļa lomā godam veic arī Niks Judenkovs un Roberts Kāpostiņš.

Kustību māksliniece Linda Mīļā ir veidojusi Jāzepa brāļu kustības telpā ar mazliet dzīvniecisku plastiku un tornādo tipa virzību – vienā no jaudīgākajām ainām, Jāzepam uzbrukt gribēdami, brāļu atkailinātie ķermeņi, aizvien ātrāk skriedami un skaļāk elsodami, riņķo ap viņu. Otrajā daļā – vai bada vai nerimstošas vainas apziņas dēļ saduguši, brāļi lēni virzās ap podestu. Fiziskums Valmieras Kurtuves skatītāju tiešā tuvumā ir šīs izrādes alfa un omega, tāpēc jo simboliskāks šķiet tās autoru nolūks otrajā cēlienā darbību no skatītāja attālināt un atsvešināt ar caurspīdīgas sienas palīdzību, tiešā tuvumā publikai atstājot vien viņus – tos pašus brāļus.

Lai neteiktu potenciālajam skatītājam priekšā, kas notiek izrādes finālā, pieminēšu, ka ne tikai Raiņa lugas fināls atšķiras no Bībeles mīta (visādi citādi, izņemot Dinas skatu, Rainis diezgan uzticīgi sekojis pirmajai Mozus grāmatai), bet arī režisores Ineses Mičules fināls atšķiras no Raiņa. Tas ir lakonisks, skaudrs un griezīgs un prasa no abiem aktieriem – Jāzepa lomas atveidotājiem – lielu drosmi un pat pašuzupurēšanos. Un atstāj skumjās pārdomās par to, ka tik liela piedošana, kādu visi sagaida no Jāzepa, ar dzīvi nav savietojama.

LAIKĀ, KAD KLASIKA TEĀTRĪ ARVIEN BIEŽĀK TIEK PAKĻAUTA DEVALVĀCIJAI UN SADZĪVISKOŠANAI, APBRĪNOJAMS IR MĒROGS UN NOPIETNĪBA, AR KĀDU VALMIERAS TEĀTRA RADOŠĀ KOMANDA STRĀDĀJUSI PIE RAIŅA LUGAS “JĀZEPS UN VIŅA BRĀĻI”, RADOT VĒRTĪGU UN MŪSDIENĪGU SKATUVES VERSIJU.

Reabilitējot Raini

“Jāzeps un viņa brāļi” ir viena no vissarežģītākajām, filozofiski dziļākajām un nenoliedzami autobiogrāfiskākajām Raiņa lugām, jo tajā ierakstītā tuvāko (sociāldemokrātu) nodevības tēma gadiem ilgi nomocījusi rakstnieku [1], liekot šo lugu rakstīt daudzu gadu garumā kā pašterapiju. Autora personiskās sāpes, aizvainojums un vienlaikus izmisīgā vēlme piedot un no jauna uzticēties līdzcilvēkiem akumulējusies lugas vēstījumā, Vecās derības motīvos balstītajam sižetam izskanot ne tikai kā augsti intelektuālai un reliģisko simbolu piepildītai, bet arī kā cilvēciski saprotamai un universālai traģēdijai – indivīda ego cīņai ar humānisma un kristīgās piedošanas idejām. Laikā, kad klasika teātrī arvien biežāk tiek pakļauta devalvācijai un sadzīviskošanai, apbrīnojams ir mērogs un nopietnība, ar kādu Valmieras teātra radošā komanda strādājusi pie šī materiāla – ne velti izrādes pieteikumā Jāzeps pielīdzināts Šekspīra Hamletam un režisore Inese Mičule intervijā “Latvijas Avīzei” atzinusi, ka “luga ar augsto māksliniecisko vērtību, dzejisko un simbolisko slāni, kā arī tajā ietverto vispārcilvēcisko tēmu pārspēj visu, ar ko viņa savā radošajā dzīvē strādājusi pirms tam” [2]. Tajā pašā laikā izrāde nav oda Raiņa tekstam, bet gan oriģināls, emocionāli un intelektuāli spēcīgs skatuves darbs, kas lieku reizi atgādina par šīs lugas literāro vērtību un tajā pausto ideju universālo, tātad nezūdami laikmetīgo dabu.

Režisores Ineses Mičules versijā Raiņa teksts prasmīgi īsināts, uzveduma centrā izvirzot Jāzepu, viņa 11 brāļus, tēvu, Dinu, Asnati un Potiferu, bet svītrojot plaši izvērstos Ēģiptes galma skatus un Jāzepa un Asnates dēlu parādīšanos. Veiksmīgs atradums ir trešā cēliena Ēģiptes pļaujas svētku skata transformācija, sanākušo ļaužu (ierēdņu, priesteru, augstmaņu un tautas) Jāzepu godinošos tekstus pārveidojot par galvenā varoņa monologu un tādējādi skaudri akcentējot Jāzepa iekšējā pārdzīvojuma deformēto pasaules redzējumu. Vārdi “Tev slava, slava, slava” no Jāzepa mutes izskan nevis slavinoši, bet smagi un nomokoši, kā simboliska paššaustīšanās, nejūtoties pelnījušam tautas pielūgsmi.

“Vissimpatizējošākais Valmieras “Jāzepā” ir tas, ka līdzās spēcīgai, ļoti tīrai, pat ģeometriski sterilai vizuālajai formai izdevies sasniegt balansu, kurā laikmetīgie skatuves simboli nenomāc lugas filozofisko ideju, bet gan palīdz to izstāstīt un izspēlēt psihoanalītiskā padziļinājumā.”

Šeit vēlreiz gribas citēt režisori Inesi Mičuli, kura intervijā “Latvijas Avīzei” atzīst: “Manuprāt, Raiņa lugas saturs ietver sava veida ētiskās un estētiskās atskaites sistēmu, kas īpaši aktuāla arī šodien – varas un agresijas, globalizācijas, starptautiskā tīmekļa laikmetā. Tas ir strīds par cilvēces ceļu, par mūsu – ikkatra – subjektīvo ceļu, kas nav ietekmējams, jo cilvēka garīgā izaugsme notiek tikai tad, kad cilvēks pats to vēlas. Tāpēc izrādes pamatuzdevums būtu ar Raiņa darbu iziet sava veida tikumisko pašattīrīšanos – sabiedrības un individuālo. Vēstīt, ka Dieva griba ir, lai cilvēki spētu augt savā garīgumā un spējā piedot.” [3] Režisores uzmanības lokā galvenokārt ir tieši Jāzepa garīgā izaugsme – pagātnes pāridarījumu, cilvēces grēku un mūsdienu kara un konfliktu plosītajā pasaulē tik aktuālā ļaunuma varas pārvarēšana, galvenajam varonim izrādes finālā aizejot nāvē kailam un tīram kā Mesijam. Absolūti lakoniski, idejiski nospriegoti un katarsi raisoši. Rainiski šī vārda vislabākajā nozīmē.

Ērkšķu kreklu meklējot

Lai arī Reiņa un Kristas Dzudzilo radītā skatuves telpa un visi tajā iekļautie elementi veido konceptuālu vizuālo interpretāciju [4], ieliekot Raiņa lugas varoņus ļoti specifiskos darbības apstākļos, “Jāzeps un viņa brāļi” ir tas laimīgais gadījums, kad režijas, aktieriskie, vizuālie un audiālie izteiksmes līdzekļi veido harmonisku sadarbību. Pelēkais skatuves laukums sadalīts 11 vienādos ģeometriskos laukumos (zīmīgi, ka uzskaitījumā no 1 līdz 12 iztrūkst tieši skaitlis 11 jeb Jāzeps kā otrs jaunākais Jēkaba dēls), atgādinot stadiona skrejceļu vai peldbaseinu. Nezinu, vai tas bijis radošās komandas iedvesmas avots, bet gan scenogrāfiskā risinājuma konsekventā estētika, gan aktieru precīzā kustība skatuves laukumā atgādina Bauhaus pamatlicēja Oskara Šlemmera “Triādisko baletu” (Triadishes Ballet) [5]. “Baseina celiņi” ir precīzs simboliskais tēls, kas iezīmē brāļu kopš dzimšanas skaidro, taisno dzīves ceļu, jau telpiski norādot uz to, ka Jāzeps šajā sistēmā ir neiederīgs, un par izrādes leitmotīvu padarot brāļu zemapziņā kopš dzimšanas iedēstīto sportisko sacensības garu.

“Peldbaseina estētikā” ieturēti arī Kristas Dzudzilo unificētie, bet tajā pašā laikā niansēs atšķirīgie kostīmi – gan dažādu toņu jeb izbalējuma pakāpes violetās peldbikses, gan kaila cilvēka miesa ar tās faktūru un fiziskajām īpašībām kā nosacīts kostīma turpinājums. Kailums izrādē kļūst par vienu no paradoksālākajām skatuves zīmēm – tas iemieso gan ideju par brāļu dzimšanu no vienas mātes jeb neredzamajām asinssaitēm, kas viņus nesaraujami saista, gan nežēlīgu maskulīnu spēku, gan atkailinošu trauslumu un neaizsargātību. Arī Lindas Mīļās kustību partitūra precīzi modelē šo kontrastu starp aizkustinošu cilvēcisku maigumu un tuvību (piemēram, Jāzepa un Dinas dialogā, kurā abu ķermeņi sakļaujas, Dinai uzguļoties uz Jāzepa) un brutālu fiziskumu (brāļu iespaidīgais skrējiens ap Jāzepu). Savukārt par vienu no galvenajiem izrādes “spēlētājiem” kļūst gaismu mākslinieka Oskara Pauliņa ķirurģiski spilgto, auksto gaismu radītā atmosfēra un Riharda Zaļupes iestudējuma pulsu veidojošā mūzika.

Ar mainīgu skaidrību un iedarbību ir Reiņa un Kristas Dzudzilo piedāvātie Raiņas lugas simbolu pārnesumi laikmetīgā skatuves valodā. Svārku vietā Jāzeps un viņa brāļi pirmajā cēlienā valkā melnas kipas (tradicionālās ebreju galvassegas) ar baltu Dāvida zvaigzni, savukārt “raibie goda svārki”, ko tēvs caur Dinu dāvā Jāzepam, ir balta galvassega, kas skaidri iezīmē Jāzepa citādību un izredzētību un vēlāk ar sarkaniem asins traipiem nenoslēpjami parāda brāļu grēku. Otrā cēliena Ēģiptes greznību mākslinieki transformējuši skandināviski lakoniskā vizuālajā veidolā, ļaujot uz tumšā skatuves fona izcelties tīriem baltās krāsas akcentiem kostīmos. Veiksmīgs atradums ir arī Jāzepa bedres transformācija par kasti/zārku, nezaudējot telpisko tīrību un ļaujot radīt spēcīgas mizanscēnas pirmā cēliena izskaņas kulminācijai.

Viscaur izrādei vizualitātē ievijas teātra aizkulišu jeb sadzīves metaforas. Tā arī nekļūst skaidrs, kādu simbolisko nozīmi sevī glabā mikrofonu statīvi, ar kuriem kā ar estētiski efektīvu fonu skatuves proscēnija joslā notiekošajai darbībai pamazām tiek piepildīta spēles telpa (pirmā, iespējams, neprecīzā asociācija ir bezgalvains, mēms pūlis). Tāpat par rekvizītiem kļūst gan paši mikrofoni (tajos brāļi izkliedz lāstus Jāzepam, patriarhs Jēkabs izsaka pareģojumus par katra dēla likteni, mazais Benjamiņš uzrunā Jāzepu, arī brāļu it kā “nozagtais” sudraba upurkauss ir mikrofons), gan izolācijas lentes. Neveikla ir Rainim tik svarīgā ērkšķu metafora – izrādē tas ir melns skočs, ko aktieri pēc krietnas nopūlēšanās atlipina, ar to satinot Jāzepa rokas un kājas, un ko Levijs iemet pie Jāzepa “bedrē”. Savukārt vēl dīvaināka ir nāves zīmes jeb Ozirisa – ar baltu izolācijas lentu aptītas melnas taburetes pasniegšana brāļiem kā atgādinājums par Jāzepa nonāvēšanu. Sadzīvisko priekšmetu vienkāršotā nozīme neaizsniedzas līdz Raiņa lugas simbolu dziļumam, piedevām radot disonansi arī ar pašas scenogrāfijas idejisko daudznozīmību.

“Tomēr neapšaubāmi var teikt, ka Reiņa Dzudzilo radošajā portfolio līdzās Hedas mājai un Raudupietes kubam nu ir pievienojies Jāzepa krātiņš.”

Otrajā cēlienā skatuves centrā uzbūvēts stiklots paaugstinājums, kas vienlaikus ir gan Jāzepa-Nofera varas personifikācija, viņam noraugoties uz ļaudīm (tostarp skatītājiem) no augšas uz leju, gan dvēseles moku krātiņš, kurā viņš pats sevi ieslodzījis, gan absolūtās vientulības simbols, stiklam kļūstot par neredzamu robežšķirtni starp viņu un brāļiem, dedzinošu aizvainojumu un piedošanu, kas tiek pārvarēta tikai pašā izrādes finālā.

Ansambliskums kā princips

Ineses Mičules skatuves versijas veiksmes atslēga ir ne tikai Jāzepa lomas atveidotāju izvēlē, bet arī ansambliskumā kā principā. Kārļa Freimaņa (Levijs), Mārtiņa Liepas (Simons), Ģirta Rāviņa (Rubenss), Riharda Jakovela (Jūda), Rūda Bīviņa (Gads), Ingus Kniploka (Zebulons), Sanda Runges (Naftalis), Krišjāņa Stroda (Dans), Toma Treiņa (Azers),  Arta Jančevska (Izašars) brāļi, neskatoties uz ļoti dažādo individualizācijas pakāpi jau pašā lugas tekstā, vienlaikus ir gan vienota tēlu grupa (šeit jāuzteic Lindas Mīļās skrupulozais darbs varoņu psihofizikas izstrādē), gan piesaista katrs pats par sevi. Viņu skatuves eksistence pārsniedz tekstuālās komunikācijas robežas, brīžiem daudz vairāk nospēlējot ar ķermeņa valodu, mīmiku, acīm (kaut gan jāpiebilst, ka pirmizrādē “skatienu dramaturģija” bija pat pārspīlēta, dažiem no brāļiem raidot tik ugunīgus skatienus kā meksikāņu telenovelēs). Kamēr vairumā brāļu tēlu dominē viena raksturīga īpašība, ar vissarežģītāko iekšējo procesu no “pūļa” izceļas Rihards Jakovels (Jūda), precīzi nospēlējot konfliktu starp personiskajām ambīcijām un par vēlu pamodušos sirdsapziņu, un Kārlis Freimanis, kura Levijs kā brāļu vadonis sevī iemieso dziļas pretrunas – no greizsirdības dzemdēta ļaunuma līdz dziļi paslēptai mīlestībai.

Pirmā cēliena “sporta tematikā” iekļaujas arī Ievas Esteres Barkānes Dina – iespaidīgs ir viņas meitenīgi perfektais sarkanā peldkostīmā ģērbtais veidols, taču enerģiskā deklamācija tā arī neaizsniedzas līdz mīlestības upurjēra simbolam. Psiholoģiski pārliecinošs ir Tālivalža Lasmaņa patriarhs Jēkabs – skarbs komandas treneris, kuram pa spēkam bijis ieaudzināt bezierunu paklausību, taču ne savstarpēju brāļu mīlestību.

Mazāk skaidra ir Asnates un Potifera tēlu interpretācija izrādes otrajā cēlienā. Raiņa lugas centrālais filozofiskais disputs – Jāzepa un virspriestera Potifera dialogs – iestudējumā transformēts par teju sadzīvisku vārdu apmaiņu, Krišjāņa Salmiņa rimtajam Potiferam kā melnā ģērbtam skatuves strādniekam pārnēsājot rekvizītus – mikrofonu statīvus. Pretstatā Dinas meitenīgumam absolūto sievišķību iemieso Ineses Pudžas Asnate, kura ieģērbta baltā stilizētā 60. gadu minikleitā un lēnajās, trauslajās kustībās atgādina aiz stiklotās sienas izstādītu skaistu lelli. Bet emocionāli skaudri izskan Pudžas Asnates sāpes par Jāzepa negaidīto pārvērtību, atkal ieraugot brāļus, un uzticīgas mīlestības noniecināšanu.

Divi Jāzepi, divas izrādes

Izrādei ir divi aktiersastāvi (jāpiemin, ka mainās ne tikai titullomas atveidotāji Aksels Aizkalns un Mārtiņš Meiers, bet arī otrā cēliena jau pieaugušie Benjamiņi – Niks Judenkovs vai Roberts Kāpostiņš, kuri abi debitē godam), un šis ir viens no tiem retajiem gadījumiem, kad iespējams runāt ne tikai par ļoti dažādiem aktierdarbiem, bet arī konceptuāli par divām atšķirīgām izrādēm. Šeit principiāls ir jau Raiņa lugā norādītais Jāzepa vecums – ja Aksela Aizkalna Jāzeps ir tuvāks pirmās daļas jeb Kanaanas septiņpadsmitgadīgā jaunekļa traģēdijai, salūstot viņa dzīves sapņiem, tad Mārtiņa Meiera varonī spēcīgi ieausts dvēseles pretrunu mocītā trīsdesmitgadnieka Ēģiptes pravieša zudušās dzīves motīvs. Turklāt, kaut arī mizanscēnas abos gadījumos ir identiskas, mainoties Jāzepa lomas atveidotājam, mainās arī spēku samērs starp izrādes iespaidīgo vizualitāti un aktierspēli.

Akselam Aizkalnam Jāzepa loma nenoliedzami ir augsts sasniegums, atklājot jaunas, viņā līdz šim vēl neredzētas aktieriskās šķautnes un dziļumus. Aizkalna Jāzeps kļūst par vienu no izrādes kā smalka pulksteņmehānisma daļām – viņš ir centrs, ap kuru griežas vēstījums. Skaudri izskan jaunekļa vēlme tikt pieņemtam, kļūt par vienu no veseluma, iegūt brāļu mīlestību un atrast savu vietu dzīvē, no kuras viņš tik vardarbīgi tiek izstumts. Otrajā cēlienā jaunā aktiera atveidotajā varonī dominējošā emocija ir dusmas un naids, nespējot saprast un piedot netaisno pāridarījumu un cenšoties atrast sakni, no kuras brāļos cēlies tāds bezierunu ļaunums. Patiesa ir šī Jāzepa cieņa pret tēvu, jutekliska ir viņa mīlestība pret dedzīgo, ziedošanās idejas pārņemto Ievas Esteres Barkānes Dinu, savukārt saspēlē ar Ineses Pudžas Asnati varoņu attiecībās jūtams tāds kā mātes-dēla kods, Asnātes padomiem izskanot mīloši, taču vienlaikus mātišķā pārākumā.

Mārtiņa Meiera Jāzeps ir Latvijas teātrī sen nepieredzēta līmeņa aktierdarbs, kurā skan ārkārtīgi daudz emocionālu, intelektuālu un filozofisku stīgu. Jau kopš pirmajiem mirkļiem, uzejot uz skatuves un ieņemot pirmo – embrija pozu ar saujā iespiestu vaigu aktieris šķietami pilnībā saplūst ar tēlu, ļaujot redzēt nevis tehniski precīzi izstrādātu un psiholoģiski piepildītu lomas zīmējumu, bet tik tiešām pārmiesojoties un esot Jāzepam, kas atdzīvojies 21. gadsimtā, mūsu, skatītāju, acu priekšā. Hiperjūtīga, teju pārdabiska ir Meiera Jāzepa saikne ar skatuves partneriem, sevišķi brāļiem, izsāpot katru vārdu, sitienu un spērienu kā pie krusta sistajam Jēzum. Te nav mūsdienu teātrī ierastās paslēpšanās aiz “modernas” lomas koncepcijas, teksta vēstījuma pašvērtības vai ironijas aizsargkārtas. Te nav koķetērijas ar skatītāju. Ir tīrs, kails aktierdarbs, kas raisa vislielāko sajūsmu un cieņu.

[1] Dobrovenskis R. Rainis un viņa brāļi. Rīga: Karogs, 1999.
[2] Jance D. Kā cilvēkam kļūt par cilvēku. Intervija ar režisori Inesi Mičuli. Latvijas Avīze, 03.10.2023, Nr. 189, 14. lpp. Pieejams: https://lasi.lv/par-svarigo/kultura/inese-micule-tragisms-ir-nevis-jazepa-nave-bet-jazepa-dzive.6749
[3] Turpat.
[4] VDT izrādes “Jāpeps un viņa brāļi” programma
[5] Skat. https://www.youtube.com/watch?v=mHQmnumnNgo
 

Raiņa Jāzeps un viņa brāļi Ineses Mičules inscenējumā ir izrāde ar katarses spēku

Ir diezgan viegli noformulēt, kāpēc izrādi uzskati par labu. Daudz grūtāk ir atklāt, cik personiskas domas un emocijas ir izraisījis iestudējums, kas paceļas pāri krietna, profesionāli padarīta darba mēram. Valmieras teātra pagaidu mājvietā Kurtuve iestudētā Raiņa traģēdija ir šis otrais gadījums, tāpēc, lai atvieglotu uzdevumu, pieturēšos pie režisora Eduarda Smiļģa savulaik izvirzītās ideāla teātra formulas — skaidrība, kaislība, vienkāršība.

FORMAS VIENKĀRŠĪBA

Režisore pirmoreiz, ja nemaldos, ir strādājusi kopā ar māksliniekiem Kristu un Reini Dzudzilo. Abu Dzudzilo radītā telpa gandrīz vienmēr ir savā ziņā slēgta un pašpietiekama ideja, ar kuru režisoram jārēķinās kā gatavu izrādes komponenti, un reizēm sadarbība pārtop par divām paralēlām «līnijām», starp kurām jālaipo aktieriem. Jāzepā un viņa brāļos telpa piešķir izrādei stingru konstrukcijas režģi, kurā pietiek gaisa dzīvai un mainīgai darbībai.

Reiņa un Kristas Dzudzilo uzmanības centrā visbiežāk ir tukša telpa.

Arī šoreiz Kanaāna ir pelēkas sienas un grīda ar stingri ģeometrisku rūtojumu un cipariem no 1 līdz 12 (bet vienpadsmitnieka, Jāzepa skaitļa, trūkst!). Tā atgādina par sacensības principu, ko var iemiesot peldbaseina vai vieglatlētikas arēnas celiņš vai intelektuālas spēles galdiņš. Sāncensība ir iekodēta šajā universā. Nevienas liekas detaļas. Tikai mikrofoni, kuru statīvi var kļūt par ganu nūjām vai ieročiem, bet paši balss pastiprinātāji — par vēstījumu ārpus ikdienas izpratnes: tā ar Tālivalža Lasmaņa Jēkaba muti runās Gars, svētījot vai nolādot katru no brāļiem. Savukārt otrajā, Ēģiptes daļā stikla (vai ziloņkaula) tornis nošķir Jāzepu gan no neredzamās pateicīgās tautas, gan maizi lūgt atnākušajiem brāļiem.

Šajā tīrajā telpā īpaši izceļas augums kā gara mājvieta — ķermenis nespēj melot, un kailums padara tā pausto patiesību vēl nepārprotamāku.

ATTIECĪBU KAISLĪBA

No sirds atvainojos aktierim Akselam Aizkalnam, ka rakstu, neredzējusi viņa Jāzepu. Esmu ar nepārejošu interesi sekojusi aktiera izaugsmei kopš pirmā studiju gada, tāpēc ar nepacietību gaidu iespēju redzēt izrādes titulvaroņa otru versiju.

Savukārt Mārtiņš Meiers Jāzepa lomā manās acīs iziet gandrīz vai Kristus ceļu līdz visu brāļu grēka izpirkšanai.

Zihemas bedres skatā viņš pat fiziski tiek triekts pret sienu tā, ka jādomā par krustā sišanu. Tomēr Jāzeps ir un paliek cilvēks, ne Dievs un spēj piedot, tikai izgājis cauri lielam naidam, notraipījies tajā un… salūzis. Aizvien no jauna novērtēju Kurtuves lielisko spēles laukumu, kurš sniedz gan plašumu izteiksmīgām mizanscēnām, gan tuvumu, lai varētu izjust aktiera sīkākās mīmikas nianses, acu skatienu, nevilšu mikrožestu — tos ikbrīža impulsus, kas fascinējoši ievelk notiekošajā un ne tikai ļauj, bet spiež identificēties ar varoni.

Un tikai tukšā telpā ir iespējams tāds kaislību sabiezējums, ka to var jau taustāmi sajust. Ikviens no brāļiem nāk ar savu raksturu un patiesību, un katrs dialogs — pat klusējot, tikai ar skatienu vai, gluži otrādi, acu novēršanu — ir galēji nospriegots. Par vienu no izrādes kulminācijām man kļuva Jāzepa mocīšana, kad Mārtiņa Liepas atveidotais Simons ar zvēra vienaldzīgo nežēlību izlej asinis pār sasieto brāli, bet trīs nepiedalās šajā eksekūcijā. Un katra nepiedalīšanās ir nepārprotama un citāda: Kārļa Freimaņa Levija gandarītā noskatīšanās uz savas provokācijas rezultātu, Ģirta Rāviņa Rubensa gļēvais sastingums, nespējot ne aizstāvēt, ne bēgt, Riharda Jakovela Jūdas mokošā cīņa starp goda un dzimtas piederības jūtām.

Ikviens no brāļiem ir izcelts gaismā, neraugoties uz teksta daudzumu vai trūkumu, ieraugāms un atšķirams, līdz pat Ernesta Meikšāna spēlētā mazā Benjamiņa bērna asredzībai un naida neaptraipītai mīlestībai.

DOMAS SKAIDRĪBA

Izrādes režisore Inese Mičule savā ziņā iet pret noturīgu 21. gadsimta tradīciju: Raiņa teksts netiek fragmentēts vai dekonstruēts. Neskatoties uz laikmetīgajam teātrim raksturīgo izteiksmīgo vizualitāti, teksts joprojām ir pamatu pamats. Sen nav gadījies dzirdēt tik izprastu un piepildītu vārdu.

Taču ir vēl kāda režijas nianse, kas mani īpaši skāra. Sievietes skatiens uz vīriešu pasauli, ko sašķēlusi vara un naids. Un no šī skatpunkta ieraugāma gan naida dzīvnieciskā izcelsme un bezapziņa, gan tas, cik bezpalīdzīga ir sievišķā vēlēšanās harmonizēt, ja tai neatsaucas. Tāpat kā naida radītā haosā velti skan saprāta balss, ko iemieso Krišjāņa Salmiņa Potifers.

Tu mani neredzi — Jāzepam pārmet gan Ievas Esteres Barkānes spēlētā Dina, gan Ineses Pudžas atveidotā Asnate. Par vēlu Jāzeps iespēj novērtēt gan Dinas skaidri apzināto un tāpēc jo traģiskāko upuri, gan Asnates dziedinātspējīgo mīlu. Un tomēr iespēj, tāpat kā pagūst saprast, ka «rīts būs jāpieņem, lai kāds tas nāks». Ne samierināties, bet pieņemt savu likteni — tāds ir varoņa ceļš.