Inese Mičule saņem Eduarda Smiļģa Izcilības balvu
3. jūnijā, notika Teātra dienas Izcilības balvu pasniegšanas ceremonija Eduarda Smiļģa Teātra muzejā.
Eduarda Smiļģa balvu par nozīmīgu, spilgtu novatorisku režiju iepriekšējo sezonu laikā šogad saņēma režisore INESE MIČULE.
Režisore Inese Mičule nāk no Preiļiem un pieder četrdesmitgadnieku paaudzei. Dzimtā vieta vēlāk, 2017. gadā, režisorei dāvā Boņuka balvu – par koncertizrādes Latgales gredzens. Rakstiem un skaņai režiju koncertciklā Latvijas gredzens.
Absolvējusi Rīgas Centra Humanitāro vidusskolu (1997), Latvijas Universitātes Juridisko fakultāti (2005), Latvijas Kultūras akadēmijas Dramatiskā teātra režijas fakultāti (2008) un maģistrantūru (2010). Studiju laikā stažējusies Somijas Teātra akadēmijas Teātra režijas fakultātē (2007).
Teātrī ienākusi caur Latvijas Jaunā teātra institūta (LJTI) un festivāla Homo Novus skolu, uzsūcot tā aizstāvētās atvērtības idejas pasauluzskatā un teātra valodā. Izmantojusi dažādas LJTI piedāvātās iespējas paplašināt profesionālo redzesloku starptautiskās meistardarbnīcās.
Pēc pirmā iestudējuma – somu dramaturga Juhas Jokelas lugas Fundamentālists iestudējuma Jaunajā Rīgas teātrī 2008. gadā režisore pamodās slavena. Izrāde repertuārā noturējās 10 gadus. Jaunā režisore par šo iestudējumu saņēma 2008./2009. gada sezonas Spēlmaņu nakts balvu kategorijā Gada spilgtākā debija. Kritiķi fiksēja Ineses Mičules režijas kamertoni, kas ir pieteicis sevi jau pirmajā režijas darbā, un ar laiku kļuvis vēl tikai izteiktāks un pilnskanīgāks.
Filozofiski jautājumi, neatšķetināmas ētiskās dilemmas, sirdsapziņa, atbildība par savas dvēseles un planētas ekosistēmu, latviešu kultūras mantojums, folklora, garīgā tīrība, bet ne svētulība vai dogmatisms – tie ir ceļastabiņi, pa kuru klusi un pārliecinoši iet režisore Inese Mičule. Šķiet, viņas spēks teātrī ir spēja harmoniski apvienot dabas doto emocionālo siltumu ar loģisku, strukturētu prātu. Ne velti pirms teātra Inese ir studējusi jurisprudenci.
Laiku pa laikam režisorei patīk no eksistenciālo tēmu spriedzes pašai nedaudz «uzelpot» un padauzīties kādā komēdijā, bet kopumā Inese Mičule, sākot no agrīnajām izrādēm – Smagais metāls (2011) un Muša (2012) Jaunajā Rīgas teātrī ir uzlikusi ļoti augstu latiņu pētāmo tēmu ziņā.
Inese Mičule ir strādājusi daudzos Latvijas teātros, veidojusi dažādu koncertu un masu pasākumu režiju, bet pēdējās sezonās īpaši spilgta sadarbība izveidojusies ar Valmieras teātra ansambli.
Kaķis uz nokaitēta jumta (2017), Kam bail no Virdžīnijas Vulfas? (2022), un jaunākie iestudējumi Valmieras teātrī – Sēras piestāv Elektrai (2023) un Jāzeps viņa brāļi (2023) Inese Mičule pārliecinoši sasniedz traģēdijas žanra mērogu un ļauj piedzīvot, ka Aristoteļa termins «katarse» nav tikai teorētisks jēdziens.
Inese Mičule iet savu ceļu Latvijas teātrī un nepaslīd uz konjunktūras mizām. Režisore ciena savu iekšējo pasauli, ar savām vērtībām un mērauklām. Ineses Mičules paradokss ir šķietamais, maigais miers un klusums viņas jaunākajās izrādēs Valmieras teātrī ir jaudīgs, skaļš un eksplozīvi sāpīgs. Viņas izrādes ir godīgas un šodienīgas, kā formā, tā – jēgā.
Intervijās Inese Mičule vienmēr ir uzsvērusi, ka viņas teātra centrs ir darbs ar aktieri un izrāžu pētniecības lauks – cilvēku sarežģītās emocijas bez īpaši uzpotētiem skatuves brīnumiem. Aktieri, kas strādājuši kopā ar Inesi Mičuli, vienā balsī saka, ka novērtē režisores spēju ieklausīties un iedziļināties citu viedoklī.
No sirds apsveicam, lepojamies un mīlam!
