Smalkjūtība kā metode. Režisoram Varim Braslam 85
Dziļa iekšēja inteliģence un patiesa laipnība – tas ir pirmais, kas nāk prātā, domājot par režisoru Vari Braslu. Aiz skarbajām rievām sejā un biezajām brillēm, kas viņu reizēm liek sajaukt ar Raimondu Paulu, dzīvo Vara Brasla īpašie teātra un kino mākslas “zelta putekļi” – smalkjūtība un cilvēcisks siltums. Smalkjūtības viņā ir pat nedaudz par daudz, lai būtu īstens, prasīgs režisors – kā uzskata viņa radošā mūža domubiedrs – scenārists Alvis Lapiņš. Kā smejas pats Varis Brasla – “skolās esmu gājis, bet uz racionālo gudrību nepaļaujos. Mani vada intuīcija” (cikls Teātra garša).
Daudzajās intervijās Varis Brasla pacietīgi, bez augstprātības piemērojoties katra intervētāja intelektuālajai jaudai un raidījuma žanram, n-to reizi stāsta par saviem bērnības “nedarbiem”, jo ir jau tā, ka bieži – sakām Varis Brasla un domājam Emīla nedarbi. Stāsta arī par to, kā Liepājas teātrī viņam 6. rindā bijis nolikts pašam savs krēsls, uz kuru nepārdeva biļetes, jo tur vienmēr sēdējis mazais Varītis. Augot teātra mākslinieku ģimenē, var teikt, ka teātris bez glābiņa izvēlējās viņu nevis otrādi.
Latvijas Televīzijas veidotajā dokumentālā filma Kā Tev klājas, Vari? (režisore Liene Eicēna, 2022), kas līdzdzīvo Vara Braslas pēdējās izrādes Es neesmu klaviernieks tapšanai Valmieras teātra, var teikt, drupās, ir iemūžinājusi kaut ko ļoti svarīgu. Varis Brasla nekad nepazemo aktierus. Pasauc malā, kaut ko pabubina, bet aktieri saprot un notver iedoto impulsu. Brasla aktieri nedaudz pagrūž, pabiksta, it kā dzīvnieks ar mīkstu purnu.
Aktrise Diāna Krista Stafecka no “Klaviernieka” komandas: “Marijas Dārziņas lomas tapšanas process nebūt nebija viegls, bet Varis Brasla telpā ienāk ar gaišu prieku un mieru. Varim piemīt tāds smalks humors, viņš tā šķelmīgi pasmaida un uzdod jautājumu, uz kuru nebūt tik viegli nav atbildēt – par lomu, par materiālu, par tēmu. Mans tikko akadēmiju beigušais organisms varbūt arī pirmajā brīdī spurojās, bet Varis mierīgu prātu pagaida un uzdod jautājumu vēlreiz. Šis miers un humors, šķiet, atbruņo nemanāmi, pa solim. Kaut Dievs dotu mums saglabāt tik atvērtu sirdi pret dzīvi un mākslu, kā tas izdevies Varim pēc tik daudziem profesijā pavadītiem gadiem!”.
Režisors Varis Brasla ir Valmieras teātra savējais. Pēc Ļeņingradas teātra, mūzikas un kinematogrāfijas institūta absolvēšanas jaunais režisors no 1962. – 1965. gadam šeit uzsāk savas teātra gaitas. Tālāk – kino ziedu laiki, un filmas, filmas, filmas. 1993. gadā, beidzot pastāvēt Rīgas kinostudijai, Varis Brasla atgriežas Valmieras teātrī. No 1995. – 2000. gadam galvenā režisora statusā top virkne izrāžu, kas izgaismo gan cilvēku dvēseles smalkākās vibrācijas mūžīgajā ceļā vienam pie otra, gan personīgās izvēles vēstures likteņgriežos. Top lielais triptihs – Sōla, Izdedži, Klaidoņa lūgšana. Šīm noskaņām vēlāk pievienojas arī Atvari, Trīs draugi, Ardievas ieročiem. Visas Vara Braslas izrādes, arī bērnu izrādes un gaumīgās komēdijas, vieno liriskā stīga, smalka humora izjūta, pašironija, traģikomika un smeldze.
Aktieris Tālivaldis Lasmanis: “Ar Vari kopā esam strādājuši apmēram 17 iestudējumos. Viena no daudzām viņa brīnišķīgajām īpašībām ir tā, ka viņš mēģinājuma procesa laikā prot radīt sajūtu, ka aktieris ar savu pienesumu lomai un kopīgajam darbam it kā pats rada savu tēlu, nemaz nemanot, ka tiek ļoti delikāti, bet ar stingru režisora tvērienu, vadīts uz kopēju mērķi – izrādi. Izrādi, par kuru nešaubīgi var teikt – tā ir Vara Braslas veidota.
Paldies, Vari, par Brazīlijas krustmāti, Sōlu un Ameriku!”.
Sirsnīgi sveicam dzimšanas dienā, mīļo Vari!
