COSMOPOLITAN*

Izrāde “Cosmopolitan” Valmieras teātrī ir kā mazā Baltijas Bābele. Tajā uz vienas skatuves gluži kā anekdotē satiekas igauņi, latvieši, kosmopolīts no Ņujorkas (tieši viņš, nevis kādreiz populārais sieviešu žurnāls kļuvis par iemeslu izrādes nosaukumam) un pensionēts baleta mākslinieks no Krievijas. Abus pēdējos un igauņu personāžus atveido Igaunijas aktieri no Vīlandes teātra “Ugala”.

Komplicēts stāsts Stāsts ir (īpaši pirmajā cēlienā) īpaši komplicēts. Viesu namā uz Latvijas-Igaunijas robežas, ko vada igauņu izcelsmes latvietis Jānis asprātīgā Janusa Johansona atveidā un viņa dēls Reinis, kuru kā tipisku jaunieti, kurš zina angļu, bet, protams, nezina krievu valodu, spēlē Janusa Johansona dēls Eduards Johansons, sastopas cilvēki, kurus saved kopā start-up projektu prezentācija. Amerikāņu menedžeris Endrjū Aldena Kirsa jauneklīgi vitālā sniegumā uz šo prezentāciju uzaicinājis divus programmētājus – Ievas Puķes šarmanto Spodru un Ārnes Soro virtuozi tēloto “bremzēto” igauni Indreku. Aicināti arī viņu potenciālie sponsori – Terjes Pennie sievišķīgā, apjukusī Linda un Krišjāņa Salmiņa striktais Raimonds, kuri abi zaudējuši dzīvesbiedrus un tāpēc ieinteresējušies par Spodras un Indreka paralēli izstrādātājiem, līdzīgajiem projektiem – virtuāli atdzīvinātajiem mirušajiem cilvēkiem. Tos, ievērojot avataru atsvešināto runas un kustību mehāniku, uz skatuves atveido Klinta Reinholde (Laima) un Martins Mills (Augusts). Šie aktieri viņu ainās atrodas pie mikrofoniem un kamerām skatuves abās pusēs, bet viņu sejas MI deformētā veidā tiek translētas uz prezentācijas ekrāniem. Viesu namā apmetas arī izbijis Krievijas baletdejotājs Germans, ko atveido leģendārais Igaunijas krievu aktieris, bijušais baleta mākslinieks, kurš pašlaik strādā “Ugala” teātrī – Oļegs Titovs. Germana misija saistīta ar krievu specdienestiem… Trāpīgi un varoņu raksturu un statusu raksturojoši ir Marjas Vīdingas un Ilzes Vītoliņas kostīmi – no sarkana treniņtērpa krievu spiegam un košām uniformām viesnīcas personālam līdz džinsu tērpam kautrīgajam igaunim un korektiem uzvalkiem latviešu un amerikāņu biznesmeņiem. Avataru aktieriem ticis ūdenslīdēju tērpiem līdzīgs sudrabpelēks apģērbs, igauņu investore nomaina vairākus “dārgus” kostīmus koši oranžīgos toņos, bet latviešu programmētāja tērpta eleganti un atturīgi – pelēkā un melnā.

Zīmīgo nejaušību virkne Scenogrāfs Valters Kristbergs radījis tādu kā stūri, ar vaļējo malu pavērtu pret skatītāju, un šo stūri ierobežo arēnas vai slidotavas apmales, pelēkas ar sarkanu maliņu. Pelēkās telpas sarkanajiem akcentiem pievienojas sarkanie krēsli. Kā ņujorkieša Endrjū mazgabarīta dzīvokļa, vēlāk – kapličas iemiesojums parādās stikla būris, kurā ievietotais cilvēks izskatās pēc dabas muzeja eksponāta. Izrādes sākums ir ļoti asprātīgs – aiz Endrjū stikla būra, kurā viņš apcer mātes urnas pagaidu ievietošanu bagāžas glabātuvē, dežūrē ASV kultūras fenomens – Spaidermens. Kad Endrjū, ciezdams no neērtībām, pieliek rādāmpirkstu pie deniņiem, imitējot nošaušanos, Spaidermens nokrīt no apmales. Ar šādiem asprātīgiem krikumiem un gegiem ir pilns izrādes pirmais cēliens, sižeta samezglojumi aizrauj, liek smieties un brīnīties. Dramaturgs Otts Kilusks izrādes programmā atzīst: “Domāju, ka mani visvairāk interesē tieši šī sakritība, izpratne, ka nav nenozīmīgu notikumu. Viss, kas jebkad pateikts un izdarīts, sekos mums līdz galam, un mēs nevarēsim tikt no tā vaļā.” Izrādē asprātīgi risināta šī nejaušību un sakritību pārsteidzošā virkne, kā arī mākslīgā intelekta iesaiste tajā. Jau tagad Ķīnā eksistē apbedīšanas uzņēmums, kas sērojošajiem piedāvā mākslīgā intelekta radītu aizgājēja tēlu. Tas tika apspēlēts arī kādā seriāla “Black Mirror” epizodē. Reālie aktieri šos avatarus cilvēcisko un liek just līdzi.

Diemžēl izrādes otrais cēliens nav tik artistisks, samezglots un azartisks kā pirmais. Tajā īsi un aši tiek atrisinātas intrigas, par kurām skatītājiem aizdomas tiek ierosinātas jau pirmajā cēlienā. Rodas iespaids, ka dramaturgam un arī izrādes radošajam kolektīvam pietrūcis laika. Tas padara sākotnēji tik asprātīgo stāstu līdzīgu shematiskai pasakai, un arī aktieri sāk spēlēt tā, it kā personāžus tikai ieskicētu, nevis apjomīgi atveidotu. Nedomāju, ka skatītājus tas atbaidīs – īsāks otrais cēliens publikai allaž ir kā dāvana, un galu galā stāsts par mazo Latvijas-Igaunijas Bābeli saglabā savu šarmu.

Zane Radzobe žurnālā “IR” raksta: “Izrāde arī nepretendē būt par sarežģītu mākslas notikumu, bet tikai sagādāt brīdi izklaides.” Nezinu, vai varu recenzentei piekrist – pirmajā cēlienā tiek uzdoti būtiski un sarežģīti jautājumi par saknēm, par identitāti, par kopīgo un atšķirīgo divu, pat četru tautu mentalitātē, cita lieta, ka finālā atbildes tiek sniegtas shematiskas un vienkāršotas. Taču kopumā, manuprāt, iestudējumam ir visas iespējas kļūt par skatītāju iemīļotu teātra notikumu.

Režisora Andresa Normeta izvēlētais modernās pasakas formāts iestudējumā “Cosmopolitan” labi salāgojas ar komēdijas žanriskajām prasībām un vienlaikus nezaudē arī ētiski morālo starojumu.

Pirmā pirmizrāde atjaunotajā Valmieras teātra ēkā ierodas no Vīlandes ar lingvistiski pievilcīgiem pārsteigumiem un atgādinājumu, ka globalizācijas problēmas teātrim nav jārisina vienīgi ar “pārgrieztām acīm”, bet ka uz tām tikpat labi var palūkoties arī caur humora prizmu. Turklāt šāda pieeja reizēm var izrādīties auglīgāka, jo uzirdina sabiedrības eksistenciālās nomāktības piesūcināto emociju augsni un padara krāsaināku tajā pašu kultivēto dzīves izjūtu. Pavērojiet no malas kādreiz publiku vai paši sevi pēc labas komēdijas. Vai nav tā, ka gribas vēl kādu brītiņu pabūt kopā ar draugiem, nesteigties, pačalot par redzēto, lai pēc iespējas ilgāk saglabātu to pacilāto noskaņojumu, ko radīja izrāde?

Varbūt izklausās mazliet jocīgi, sakot, ka izrāde Valmierā ierodas, taču šoreiz tam ir savi iemesli. Pirmais un galvenais ir tas, ka iestudējums ir divu teātru – Valmieras un Ugalas teātra – kopdarbs, kurā piedalās aktieri no abiem teātriem, un tas nozīmē, ka izrāde visu laiku ceļos starp divām skatuvēm. Lai to redzētu, publikai nāksies nedaudz iespringt.

Sadarbības projekta idejas aizmetņi parādījās jau pirms kovida, bet tā īsti izkristalizējās tikai šajā pavasarī, kad tā vadību savās rokās saņēma igauņu režisors Andress Normets un pasākums tika iekļauts Eiropas kultūras galvaspilsētas “Tartu 2024” programmā. Sākotnējā iecere no izrādes par igauņu puiša un latviešu meitenes precībām papildinājās ar MI potenciālajām iespējām un jaunākās paaudzēs visai izplatīto kosmopolītisko pasaules izjūtu. Ots Kilusks uzrakstīja lugu “Cosmopolitan”, kurā ar maigu ironiju pievērsās šīm tēmām, caurvijot tās ar paradoksiem, kas nekādi nebeidz par sevi atgādināt latviešu un igauņu savstarpējās attiecībās. Atceros, okupācijas laikā, ja nejauši iznāca sastapties kaut kur “padomju dzimtenes” plašajās ārēs, vienmēr jutāmies kā radniecīgas civilizācijas pārstāvji, bet tagad nevaram vien beigt sevi viens otram pretstatīt.

Izrādes mēģinājumi izvērtās par visai sarežģītu procesu. Vienu nedēļu tie noritēja Vīlandē un nākamo Valmierā, taču, pateicoties Latvijā dzimušajam igaunim Janusam Johansonam, kurš perfekti pārvalda abas valodas, tie ātri vien pārtapa aizrautīgā radošā piedzīvojumā, kas atklāja, ka, neraugoties uz atšķirīgajām valodām, esam daudz līdzīgāki, nekā iedomājamies. Režisors izlēma lugas materiālu vēlreiz pārstrādāt, un izrādes galīgais teksta variants, kurā savu ieguldījumu devuši visi iestudējuma dalībnieki, ir radies tieši mēģinājumu laikā.

Un tātad – tipiskam Ņujorkas stikla būrītī dzīvojošam un ar sevi apmierinātam pasaules pilsonim Endrū nomirst māte un atstāj mantojumā trīs noslēpumainas lietas – vecu māju fotogrāfiju, dienasgrāmatu ar lībiešu pasakas tulkojumu un saktu. Jauneklim, kas nezina, kurā stacijas bagāžas glabātavā atstāt urnu ar mātes pelniem, nav ne jausmas, ko ar to visu iesākt. Protams, jāpalūkojas internetā, un izrādās, ka māja uz Latvijas un Igaunijas robežas joprojām stāv un tajā iekārtots viesu nams. Varbūt kaut kādu skaidrību par mātes mantojumu izdosies rast tur.

Būdams biznesa cilvēks, Endrū ātri sabīda projektu kādam stārtapa pasākumam un uzaicina tajā piedalīties pāris daudzsološu moderno tehnoloģiju speciālistu, kas darbojas ar MI programmām, un pāris iespējamu investoru. Viesu namā saimniekojošie – tēvs Jānis (Janusa Johansona latviski-igauniskā aktierspēlē labi temperēts tēls) un dēls Reinis (Eduards Johansons, kas ar savu lomas zīmējumu cenšas neatpalikt no tēva un reizēm pārsteidz ar atjautīgām darbības izpausmēm) – laipni un izpalīdzīgi sagaida pieteiktos viesus.

Pirmais viesu namā parādās Endrū, kuru ar savu nevainojamo angļu valodu pārliecinoši atveido Kanādā dzimušais igauņu aktieris Aldens Kirss, lai visu sagatavotu priekšāstāvošajam pasākumam. Tad ierodas Indreks, bezgala kautrīgs un sevī ierāvies igauņu puisis, kas lielāko dzīves daļu pavada, salīcis sēžot pie datora. Ārnes Soro spēle Indreka lomā ir patiesas atzinības vērta, jo visas sižeta situācijas un jūtu dzimšanas iekšējās norises aktieris uz skatuves izdzīvo tik organiski, ka, liekas, personāža uzvedības komiskā puse ir viņa paša dabas neatņemama iezīme. Aiz viņa, piesardzīgi lūkodamās apkārt, telpā ienāk Spodra, diezgan pašapzinīga latviešu meitene, kas vēlas iepeldēt plašākos tehnoloģiju biznesa ūdeņos.

Ieva Puķe ar trāpīgi piemeklētām personāža izturēšanās niansēm veido dzīvu un pievilcīgu tēlu, kas labi iekļaujas režisora nolūkos atjautīgi pārsijāt to stereotipu klāstu, kas nemanāmi valda latviešu un igauņu starpā. Abi aktieri ne tikai veido maģisko savstarpējās ieinteresētības lauku, kas no biznesa interesēm caur MI atklāsmēm līgani ieslīd jūtu sfērā, bet arī aizpilda to ar komiski ietonētām un precīzi mērķētām empātijas spēka līnijām, kas ne vienam vien zālē sēdošajam liks sajust siltuma izdalīšanos savos sirds kambarīšos.

Abi potenciālie sponsori – igauņu naudīgā atraitne Linda (Terje Pennie) un nesen sievu zaudējušais Raimonds (Krišjānis Salmiņš) – izrādē veido tādu kā paralēlo pāri, kas atbalso un pastiprina jūtu dzimšanas nozīmīgumu šodienas pasaulē. Režisors gan šo sižetisko līniju iezīmē ar mazliet skeptiskāku humoru un krietni dekoratīvāku aktierspēli, taču aktieri tajā pamanās ietvert tās cilvēciskās vājības, par kurām vienmēr gribas pasmaidīt un bez kurām komēdija vienkārši nevar iztikt.

Vēl viens sižeta pavediens, kas mākslinieciski gan liekas nedaudz apšaubāms, bet notikumu izklāstā nepieciešams, jo palīdz atrisināt saktas noslēpumu, ir fragmentāri cauri skatuvei dreifējošais krievu baletdejotājs Germans (Oļegs Titovs), kas ieradies apciemot dzimtās mājas kopā ar FSB slepeno uzdevumu. Var saprast viņa lomas šodienīgo aktualitāti, bet no izrādes kopējā auduma tas kaut kā lec ārā.

Visi izrādes noslēpumi un samežģījumi sākas un beidzas viesu nama konferenču zālē, kur Spodra un Indreks prezentē savus sasniegumus programmēšanas jomā, izmantojot mākslīgo intelektu. Datoru radītie “sarunu partneri” (Laima – Klinta Reinholde un Augusts – Martins Mills), protams, ir viņu mirušie senči, kas palīdz sasiet vēstures griežos sarautos likteņa pavedienus un aizvest skatītājus kopā ar izrādes varoņiem līdz svētīgajai domai par savu sakņu apzināšanos. Katram ir svarīgi saprast, no kurienes tu nāc un kas tu esi, lai nepazaudētu piederības sajūtu savai tautai un nepazustu kosmopolītiskajā miglājā.

Dramaturga un režisora izvēlētais modernās pasakas formāts iestudējumā labi salāgojas ar komēdijas žanriskajām prasībām un vienlaikus nezaudē arī savu ētiski morālo starojumu. Ieliekot personāžu nolūkos mūsdienīgu pasaules redzējumu un asprātīgi izlīdzsvarojot spēli ar atšķirīgām mentalitātes izpausmēm, Andress Normets ir radījis izrādi, kas ļauj smaidot padomāt par mums pašiem un domājot pasmaidīt par saviem tuvākajiem kaimiņiem.

Valmieras un Vīlandes teātra kopdarbs Cosmopolitan ir komēdija par latviešiem un igauņiem

Recenzijas autore — Zane Radzobe, žurnāla Ir teātra kritiķe

Šis gadījums manā uztverē vispirms ir nevis mākslas darbs, bet ideja — oriģināla un potenciāli ļoti ietilpīga.

Cosmopolitan ir neparasta izrāde, jo to vienlaikus radījuši divu teātru aktieri un arī spēlēs Valmierā un Vīlandes Ugala teātrī Igaunijā.

Pilsētas šķir apmēram 100 kilometru, un šis neparastais maršruts, par kuru pārvietosies latviešu un igauņu skatuves mākslinieki, īstenībā akcentē jautājumus gan par vēsturi, gan par nākotnes perspektīvām.

Izklausīsies droši vien izaicinoši, bet īstenībā Vidzemei ar Igauniju ir vairāk kopīgā nekā, piemēram, ar Latgali. Gadu simtiem tā ir bijusi viena teritorija, lai kā mainītos valstis — Livonija, Krievijas impērija, padomju okupācija, galu galā, Eiropas Savienība. Tā ir kopīga vēsture, reliģija, izglītības sistēma, kultūras procesi un varbūt pat kaut kas no temperamenta. Vismaz pierobežā, kur, rūpīgāk ieskatoties, robeža starp igauņiem un latviešiem nemaz nav tik skaidri novelkama.

Protams, abu tautu saiknes mainās.

19. gadsimtā latviešu inteliģences ilgu mērķis bija Tērbatas Universitāte, savukārt šodien tur izklaidējas latviešu ģimenes ar bērniem, kamēr igauņi Valmierā izpērk Depo un stādu plačus, bet piejūrā — Salacgrīvas gaļas un Ainažu alkohola veikalus. Taču būtība paliek — kaimiņš ir tuvāks par «centru», un identitāte veidojas nevis no likuma burta, bet to sadzīvo ikdienā.

Kas tad vispār šādā situācijā ir «nacionālā identitāte», un vai tā ir svarīga? Par šo tēmu dramaturgs Ots Kilusks uzrakstījis Cosmopolitan, un to iestudējis režisors Andress Normetss, piedaloties latviešu un igauņu aktieriem.

Izrādē viesu namā uz abu valstu robežas sastopas raiba kompānija.

Tēvs, kurš sevi uzskata par igauni ( Januss Johansons, aktieris arī dzīvē ir ar igauniskām saknēm), un dēls, kurš runā latviski un, kā daudzi jauni cilvēki, arī angliski (Eduards Johansons). Amerikāņu uzņēmējs Endrjū (Aldens Kirss) un krievu spiegs (Oļegs Titovs). Divi programmētāji — Spodra (Ieva Puķe) un Indreks (Ārne Soro), viņu potenciālie sponsori Linda (Terje Pennie) un Raimonds (Krišjānis Salmiņš) un pat mākslīgā intelekta programmu avatari — Laima (Klinta Reinholde) un Augusts (Martins Mills). Kaut kas viņus visus saista…

Izrāde man šķiet interesanta tāpēc, ka tajā sastopas dažādu kultūru aktieri. Nav neparasti, ka pa Eiropas teātriem ceļo režisori vai scenogrāfi, un, protams, šādā veidā tiek bagātināta estētiskā pieredze, domāšanas veidi. Tomēr aktieri ir dzīvi kultūras nesēji, un uz Latvijas skatuves ieraugāmais igauņu absurds iegūst mazliet citu nokrāsu. Pārklājas ar latviešu skumjām, saka izrādes programmiņa.

Cosmpolitan ir komēdija, bet par diezgan sarežģītām tēmām. Aktieris Januss Johansons intervijā izrādes programmiņā stāsta, ka mākslinieki pret kosmopolītismu izturas ar ironiju.

Tomēr izrādes sižets ir pretrunīgāks: neviens te nav tas, par ko sevi uzskata. Viesu māja kļūst par Bābeli, kurā runā visās valodās, bet saprotas reizēm tieši tajās, kurās nerunā vai nu reāli, vai kādu iemeslu dēļ.

Un jautājums par to, vai (un kāpēc) ir svarīgi, kas slēpjas gēnos, ir ļoti atvērts interpretācijai… Uzdotie jautājumi māksliniekiem šoreiz gan izrādījušies nedaudz par sarežģītiem, un viņi visbiežāk izlīdzējušies ar stipri stereotipiskām atbildēm.

Runājot par reālo izrādes pieredzi, būtu godīgi atzīt, ka Cosmopolitan vietām atgādina skolas amatieru darbu — bezgala sirsnīgi, bet acīmredzams, ka pieaugušie notikumam klāt nav stāvējuši. «Ātras» idejas, «ātri » risinājumi, un nav ienācis prātā izdomāt līdz galam, piemēram, sarežģīto domu, ka gēnus mūsdienās aizstāj digitālās tehnoloģijas, vai ko tad darīt ar tām nacionālajām identitātēm, kuras dzīvē funkcionē pavisam citādi nekā uz papīra un globālā sabiedrībā vispār…

Aktieri spēlē labi, izrādei ir glīts estētisks ietvars (scenogrāfs Valters Kristbergs), un šķiet, ka mani «mestie » akmeņi piederas dramaturga Kiluska dārziņam. Taču lugu neesmu lasījusi, un tāpēc nākas izlīdzēties ar atgādinājumu, ka par visu izrādē atbildīgs ir režisors. Īpaši kā šajā gadījumā Normetss, kurš programmiņā sev pierakstījis ar literāras funkcijas.

Tam gan nav lielas nozīmes. Izrāde arī nepretendē būt par sarežģītu mākslas notikumu, bet tikai sagādāt brīdi izklaides. Valmieras teātra skatītājiem, kuriem atgriešanās jaunatklātajā ēkā pēc remonta, protams, jau saistās ar pozitīvām emocijām, šī teātra pieredze patiks tāpat. Turklāt atjaunotā teātra ēka tiešām ir skaista, bet ideja par sadarbību ar vīlandiešiem — kas zina — savā laikā var nest arī nopietnākus augļus.