IZDZĪVOŠANAS PIEZĪMES

To, cik neizravējama ir ļaunuma sakne, atklāj jaundarbs – dramaturģes Kristas Burānes vienā laika bizē sapītas dokumentālas liecības par sievietēm divos karos “Izdzīvošanas piezīmes” Mārtiņa Eihes režijā. Pamīšus liekot ukraiņu publicistes Oksanas Zabužko vēsturi un attieksmi pārvērtējošo eseju fragmentus un vācu žurnālistes Martas Hillers autobiogrāfisko dienasgrāmatu lappuses, izrāde meklē atbildes uz jautājumu, kas dzen varmācību uz priekšu?

Neēvelētiem dēļiem oderēts šķūnis Plostnieku ielā ir pārtapis bēniņos, kur scenogrāfes “Grāfienes” sanesušas dažādu laiku un vietu liecības – te ir gan vientuļš, apaļš saimes galds, gan arī imperiālisma “tronis” – marodierisma plēvē ietīts laika zoba apgrauzts tualetes pods. Šī ir vieta, kur nogrūst visu lieko. Tieši te par pasaules aplamo kārtību runā sievietes, kuras šķir nepilns gadsimts. Šie bēniņi, kurus augšāmceļ kara laika šausmu stāsti, no vienas puses, kļūst par lietisko pierādījumu arhīvu, bet, no otras puses, par vietu, ko vēl aizvien rēgaini sievietes apziņas tumšākajos apcirkņos apdzīvo tur varmācīgi ielauzies vīrietis, kurš runā Puškina valodā. Mārtiņa Liepas skatuviskā eksistence visā spožumā atklāj Zabužko konstatēto, muļķībā diedzēto cietsirdību. Lamuvārdi kā verbāls uzbrukums birst no pārķertiem telefonzvanu ierakstiem.

Kas pēc šņabja, lamuvārdiem un nesodāmības smakojošajiem vīriešiem liek kara apstākļos no sievietēm plēst nost deviņas ādas? Kleitas rakstu rakstos, puķītēs un bantītēs, kļūst par mēmām piemiņas vietām, kur vārdiem nav vietas. Tur Gerdas Embures aktierspēlē, bezbailīgi balansējot uz Martas Hillers dokumentāli nospriegotās balss, sīksto stāstījumu pieveic mirklīga ķermeņa atklātība: no kokaina sastinguma līdz asaru aizmiglotam skatienam tālienē. Izrādes gaitā aizvien vairāk un vairāk sievietēm norauto kleitu kā marodieru varmācīgi aplaupītās miesas krājas uz šķūņa grīdas.

Savukārt Oksanas Zabužko karogs nav vis brunči, bet gan oranžā kleita Sandijas Dovgānes mugurā. Nepagurstoši skaidrojot un atkārtojot pasaulei, ko vēlas tirāns no Potjomkina sādžas, Zabužko atziņas atspoguļojas 1945. gada Berlīnes notikumos. Līdzīgi tam, cik biedējoši līdzīgas šodienas realitātei varmācīgās un vienlaikus dumjās agresora taktikas un rīcības aprakstījusi zviedru rakstniece Astrida Lindgrēne savās “Kara dienasgrāmatās 1939-1945”. Ļaunumam nav derīguma termiņa. Ukraina vēl aizvien dzīvo bezgalīgajā februārī. Kamēr vīrieši raksta un pārraksta ģeopolitiskās vēstures grāmatas, sievietes dokumentē cilvēkvēsturi ne tikai savās dienasgrāmatās, bet arī pašas savu ķermeņu atmiņā, piebradātā netīriem zābakiem. Un laiks smagiem soļiem iet uz priekšu, klupdams vienās un tajās pašās ļaunuma bārkšsaknēs. Skabargu pilnajai izrādei “Izdzīvošanas piezīmes” ir solīts par festivālu garāks mūžs – tā turpināsies Valmieras teātra 2024./2025. gada sezonas repertuārā.

Valmieras vasaras teātra festivālā režisors Mārtiņš Eihe ir atgriezies pie reiz turpat Valmierā realizētās tēmas – sievietēm kara un pēckara apstākļos. Meža meitas Valmieras teātrī bija poētisks un skarbs ceļojums latviešu mežabrāļu sieviešu likteņos. Izdzīvošanas piezīmes, kas risinās dēļu šķūnī Plostnieku ielā, kurš, šķiet, tāds stāv jau no Otrā pasaules kara un kuru ar XX gadsimta pirmās puses mēbelēm, kā arī dažādiem mūsdienīgākiem atribūtiem ir iekārtojusi jauno scenogrāfu apvienība Grāfienes, ir divi paralēli stāsti, ko trāpīgi savienojusi dramaturģe Krista Burāne.

Telpā, kurā līdzās senam apaļam galdam un vecai stiklotai bufetei aktieris Mārtiņš Liepa pārtikas plēvē ietin nolaupītu klozetpodu un veļasmašīnu un uzraksta uz tiem veltījumu omītei, vienā pusē pamīšus rit Sandijas Dovgānes, otrā – Gerdas Embures monologs, abos ik pa laikam iesaistās Mārtiņš Liepa. Teksts balstīts vācu žurnālistes Martas Hillers dienasgrāmatā par notikumiem Berlīnē 1945. gada pavasarī (izdota arī latviski grāmatā Sieviete Berlīnē) un pasaulē pazīstamās ukraiņu rakstnieces Oksanas Zabužko esejās, kas analizē Krievijas iebrukumu Ukrainā kopš 2014. gada un Krievijas kultūras lomu tās agresijā. Izrādes stāstījums sākas ar Krievijas iebrukumu Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Šī ir ilgākā festivāla izrāde – mazliet vairāk nekā divas stundas –, un tā ir iekļauta Valmieras teātra 2024./2025. gada sezonas repertuārā.

Paradoksālā kārtā skaudrāks un trāpīgāks izrādās senākais kara stāsts – Gerdas Embures emocionāliem un lakoniskiem līdzekļiem pavēstītais vācu sievietes stāsts par piedzīvotajām vairākkārtējām (lai neteiktu – neskaitāmām) izvarošanām, ko pret viņu pastrādāja krievu karavīri Berlīnē Otrā pasaules kara izskaņā. Izdzīvot, par katru cenu izdzīvot, pat ja noskalot, nomazgāt, noberzt netīrības un apgānījuma sajūtu vairs nav iespējams, – tāds ir jaunās aktrises iemiesotās varones vadmotīvs. Tajā ienāk arī samierināšanās un mazākā ļaunuma atrašana krievu majorā, kurš saskata sievietē arī cilvēku, ar kuru var aprunāties (vācu žurnāliste zina krievu valodu) un kurš apgādā savu upuri ar pārtiku.

Izcils atradums ir Grāfieņu sagādātās kleitas, kuras citu pēc citas pirms kārtējās izvarošanas Gerdas Embures varonei novelk – dažkārt drudžaini, dažkārt pat maigi – Mārtiņa Liepas iemiesotie daudzie krievi. Kleitas krājas uz lielā krēsla, uz grīdas, uz stabā iesistas naglas, simbolizējot nebeidzamo pazemojumu virkni.

Oksanas Zabužko esejas ir izcilas, kad tās lasi, bet kā dramatisks teksts tās izvēršas priekšlasījumā, kura sajūtu paspilgtina tas, ka daļu no tā Sandija Dovgāne nolasa no lielas klades. Aktrisei ir ļoti grūts uzdevums – par savu padarīt Oksanas Zabužko filosofisko, vispārināto tekstu, bez šaubām, aizraujošos un arī izsāpētos secinājumus par Ukrainas un Krievijas gadsimtiem ilgušajām kontroversiālajām attiecībām. Skatītājam viegli pieslēgties šai teksta daļai, kad tā kļūst personiska, piemēram, stāstā par izceļošanu no Ukrainas burtiski dažas dienas pirms Krievijas iebrukuma vai autorei zūdoties par Rietumu žurnālistu naivajiem jautājumiem. Taču, kad tā kļūst līdzīga konferences referātam un no emocionālās uztveres jāpārslēdzas uz intelektuālo, par sevi sāk atgādināt neērtie soli un uzmanība izkaisās.

Festivālu noslēdzu ar, manuprāt, pašu spēcīgāko programmas darbu, kurš būtu pelnījis pilna apjoma recenziju, un mani priecē fakts, ka iestudējums tiks iekļauts Valmieras teātra repertuārā. Tā ir Mārtiņa Eihes izrāde – dokumentālas piezīmes par sievietēm divos karos “Izdzīvošanas piezīmes”, kuras dramaturģisko materiālu Krista Burāne radījusi, izmantojot Martas Hillers un  Oksanas Zabužko tekstus.

Marta Hillers savā dienasgrāmatā, kas publicēta ar nosaukumu “Sieviete Berlīnē”, atklāj Otrā pasaules kara pēdējās dienas Vācijas galvaspilsētā, kad tur ienāk padomju karavīri un zvēriski izrīkojas ar tur palikušajām sievietēm un meitenēm. Viņas stāstu skatītājiem atklāj Gerda Embure. Ikreiz, kad Marta tiek izvarota, viņa pati vai Mārtiņš Liepa, kuram uzticēta gan padomju/krievu karavīra, gan citu atbalstošo personu loma, pāri galvai norauj viņas kleitu, tādējādi atstājot sievieti kailu un neizsargātu līdz brīdim, kad viņa aši uzvelk jaunu tērpu. Elements, kas izrādē tik spilgti neparādās, bet padara drūmo notikumu vēl šausminošāku, ir fakts, ka Martas izvarotāju lavīna, līdz viņai izdodas “paglābties” pie galantā Ivana, kurš pret viņu izturas kā līdzvērtīgu būtni, nevis tikai seksa objektu, ilgst nieka četras diennaktis.

Paralēli Berlīnes notikumu izklāstam Sandija Dovgāne skatītājus iepazīstina ar šodienas ukraiņu autores Oksanas Zabužko esejās pausto par savu pieredzi bezgalīgajā februārī, kas aizsākās 2022. gada 24. februārī, konfrontējot Rietumeiropas un pārējās pasaules pieņēmumus par Krieviju un centienus attaisnot tās noziegumus. Viņa oponē daudzu kara sākumā paustajam sašutumam par to, ka 21. gadsimtā kas šāds ir iespējams, atgādinot, ka ar varenajām Millenium svinībām vēsture nesākās no jauna, bet gan turpināja izritēt no 20. un iepriekšējo gadsimta notikumiem. Atsaucoties uz itāļu autoru Umberto Eko, viņa pielīdzina vēstures plūdumu upei, kas var apmest līkumu un nonākt turpat, kur iepriekš; jau kopš 1995. gadā publicētās esejas “Mūžīgais fašisms” autors vairākkārt vilka paralēles tobrīd notiekošajam ar pagājušā gadsimta 30. gadiem. Viņa aicina pārskatīt mājas bibliotēku plaktus, jo kara ceļš bruģēts ar grāmatām, kas kultivē līdzjūtību pret nozieguma izdarītāju. Viņas teikto vairākkārt cenšas slāpēt Mārtiņa Liepas varoņi, pāri telpai skaļi pārvietojot veļas mašīnu vai aicinot skatītājus klausīties tekstu “Puškina valodā. Bez tulkojuma. Ja zālē kāds to nesaprot – nekas, vienkārši klausieties vārdos, jo tie skan kā mūzika”. Pēc šiem vārdiem dzirdami lamām pilni ieraksti, kuros krievu karavīri atklāj Ukrainā padarītos noziegumus.

Oksana Zabužko un izrādes radošā komanda atgādina, ka nesodīts ļaunums nepazūd, bet gan atgriežas nozieguma vietā, pārliecināts par savu nesodāmību. Atliek vien cerēt, ka nesodītā roka šoreiz neaizsniegsies tik tālu un par izdarīto beidzot tiks sodīta.