Juris Helds

Dzimis: 1942.gada 20.jūlijā

Teātris Jurim Heldam ir ģimenes mantojumā. Viņa tēvs Jānis Ķikulis bija viens no talantīgo, slaveno Jelgavas teātra aktieru plejādes. 1953. gadā, kad Jelgavas teātri likvidēja, viņi atnāca uz Valmieru – Elza Barūne, Elza Radziņa, Artūrs un Inga Kalēji, arī Jānis Ķikulis. Viņš bija lielisks raksturotājs, bohēmietis šā vārda labākajā nozīmē ar smalku un labdabīgu humoru. To visu Helds ir no tēva mantojis.

Atnācis uz Valmieras teātri 1960. gadā, Juris Helds te nostrādājis trīsdesmit sezonas. Sākumā, protams, spēlējot jaunus puišus – Mazo Andru A. Upīša Zaļajā zemē, vēl uz pusaudzības sliekšņa stāvošu Andreju G. Mamļina Ei, tu, panāc šurp!. Tomēr būtiskākās Jura Helda lomas bijuši spilgti raksturi, kuros viņš izmantojis gan satīrisko dzīves uztveri, gan apskaužamās atdarināšanas spējas – kā Optimistenko V. Majakovska Pirtī, Sutka R. Blaumaņa Ugunī vai Upats V. Sauleskalna Meldermeitiņā. Arī 2009.gadā, atgriezies uz skatuves izrādē Karalis Līrs nabagmājā, Juris Helds vēlreiz pierādīja sevi kā aktieri, kas netīksminās par sevi, bet precīzi iekļaujas kopējā ansambļa spēlē. Viņa varonis stāv kaut kur maliņā, tikai reiz gatavs uzmirdzēt, lasot karaļa Līra monologu, bet arī šo iespēju zaudē, jo … aizskrien pačurāt, bet tikmēr cits jau nostājies viņa vietā.

Lasīt vairāk

Dzimis: 1942.gada 20.jūlijā

Iespējams, tikai vienā lomā Juris Helds atļāvies par sevi pateikt vairāk – Māras Ķimeles iestudētajā D. Vosermana Kur dzeguze ligzdu vij, Skenlona tēlā atklājot dziļu, citiem neaizskaramu un noslēgtu pasauli, kas ir pārāk trausla, lai atļautu tajā kādam ienākt. Bet pasaules dramaturģijā ir kāda cita loma, kas varētu būt tuva Jura Helda personības kodolam – Vels no T. Viljamsa Orfejs ellē. Klaiņojošais mākslinieks, kas izstāsta iemīļotajai līdzību par putniem bez kājām – tie var tikai lidot. Putni, kuri dzīvo tikai lidojumā, ir arī dzejnieka Jura Helda iemīļots motīvs. Tā varētu būt pavisam cita Jura Helda dzīve. Jau kopš pirmā dzejoļu krājuma Naktsputna testaments, kas iznāca 1977. gadā, viņš ir pamanīts un augstu novērtēts – starp dzejniekiem, iespējams, pat vairāk nekā starp dzejas lasītājiem. Par paaudzes līderi viņu uzskata Vizma Belševica un Veronika Strēlerte, teorētiķi viņu nosauc par pirmo latviešu sirreālistu. Tā nav dzeja ikdienas lietošanai, tēli un noskaņas savienojas paradoksāli, un grūti kaut ko izraut no konteksta, lai tā vienkārši nocitētu, jubilejā runājot dzejnieka vārdiem.

Arī dramaturģijā Juris Helds savieno laikus un vietas, liek varoņiem eksistēt paralēlās pasaulēs, palaikam viņi ir vairāk filozofi, nekā dzīvi cilvēki, tāpēc tās drīzāk ir lasāmas, ne uz skatuves iedzīvināmas lugas.

Nojausmas un vientulība, pravietojumi un cerība, ka būs tomēr arī kāda cita realitāte aiz tumsas un nakts – tie varētu būt Jura Helda dzejas svarīgie motīvi. Dzeja atmirst no pasaules vecās,/ senā, slepenā kaislība gaist…/ un tomēr tās sātana ogles/ nedziest un Visumā kaist.

Lomas Valmieras teātrī:

Loma izrādē (V. Šekspīrs Karalis Līrs nabagmājā, 2009)

Upats (V. Sauleskalns Meldermeitiņa, 1991)

Sutka (R. Blaumanis Ugunī, 1987)

Skenlons (D. Vosermans Kur dzeguze ligzdu vij, 1984)

Optimistenko (V. Majakovskis Pirts, 1978)

Feraponts (A. Čehovs Trīs māsas, 1974)

Profesors (V. Ježovs Lakstīgalu nakts, 1971)

Dons Pablo (S. Aļošins Seviljas siržu lauzējs, 1969)

Lolls (Š. Deleinija Iemīlējies lauva, 1968)

Henis (R. Narečoņs Sentimentālais stāsts, 1968)

Tibalts (V. Šekspīrs Romeo un Džuljeta, 1966)